• Nodokļu dēļ uzņēmēji no idejām neatsakās
Publikācija:

Nodokļu dēļ uzņēmēji no idejām neatsakās

02 novembris 2022

Šis nav vienkāršs laiks. Krīze mūsu valstī sakrīt ar vēlēšanu laiku, un visapkārt ir salīdzinoši daudz problēmu, ko vajadzētu steidzami risināt. Arī nodokļu jomā. Bet vai nu uzņēmējus kādreiz problēmas ir biedējušas! Par to arī sarunā ar Vitu Liberti – mūsu vadošo partneri un zvērinātu advokāti.

Kāds šoruden ir jūsu nodokļu noskaņojums?

Jautājums ir tieši laikā, jo nesen atgriezos no komandējuma Dānijā un man tiešām radās īpašas pārdomas par šo tēmu. Biju pārsteigta redzēt, kā funkcionē Dānijas sabiedrība, cik nozīmīgs tur ir sabiedriskais līgums. Izejot uz ielas, ir redzams, ka cilvēki ciena likumus, akceptē ierobežojumus, paralēli baudot visu, ko par to saņem pretī. Dānija ir lielisks paraugs, ka sabiedriskais līgums ir iespējams un acīmredzami īstenojies. Gribētos, lai arī Latvijā uz ko tādu ejam.
Latvijā pašlaik viena no lielākajām problēmām ir, ka mēs neticam savai valstij un valsts netic mums. Izliekamies, ka viss ir labi, tomēr viens uz otru skatāmies ar neticību. Tas ir līdzīgi kā biznesā – ja uzņēmumu vada partneri (starp citu, tieši tā tas mums ir "BDO" gadījumā jau 15 gadu), tad svarīga ir savstarpēja cieņa un uzticība. Ja cilvēks nav līdz galam godīgs un savus pienākumus nepilda, nodokļus nemaksā, bet pretī arī valsts ne līdz galam pilda solīto un tādējādi nav godīga, kopā nevar sanākt labs rezultāts.
Nesen lasīju kārtējo Rīgas Ekonomikas augstskolas pētījumu par ēnu ekonomikas indeksu Baltijas valstīs, kas apliecina, ka ēnu ekonomikas apmērs Latvijā pērn ir atkal pieaudzis. Latvijā joprojām ceturtā daļa algu tiek izmaksātas aploksnēs. Kamēr neatgriezīsim ticību viens otram un valstij, kamēr nesāksim būt godīgi viens pret otru, nodokļi būs tikai otršķirīgs jautājums.

Parasti ap šo laiku jau sākam intensīvi runāt un domāt par nākamā gada nodokļu izmaiņām, taču šogad ir citādi, jo oktobris ir vēlēšanu mēnesis un skaidrs ir vien tas, ka nekas nav skaidrs. Ar ko vispār rēķināties?

Vēsturiski skatoties, Latvijā šāda vai cita veida nodokļu grozījumu vētras sagaidām pēc katrām vēlēšanām, parasti nodokļu politikas grozījumi ir viens no priekšvēlēšanu programmas punktiem, un vēlāk politiķi nereti arī strādā pie apsolītā ieviešanas. Diemžēl rezultāts nav paredzams, iniciatīvas var pārvērsties darba gaitā par cita veida priekšlikumiem. Piemēram, 2018. gadā ieviestā uzņēmumu ienākuma nodokļa (UIN) reforma nebija sākotnēji izskatīta kā iespējams ceļš tālākai nodokļu politikas attīstībai, tomēr tai bija pietiekami liels atbalsts –rezultātā tika pieņemts pavisam jauns UIN likums.
Šobrīd nav zināms par fundamentālām izmaiņām galveno nodokļu jomās, lai arī, startējot vēlēšanās, visu politisko partiju pārstāvji ir izsacījuši vairākus priekšlikumus par izmaiņām nodokļu jomā. Galvenokārt tika izteikti priekšlikumi par sabiedrībai svarīgākām tēmām – pievienotās vērtības nodokli (PVN) atsevišķiem pakalpojumu un produktu veidiem, kā arī nekustamā īpašuma nodokļa (NĪN) samazināšanu. UIN un iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) regulējumu mainīt neviens šobrīd nepiedāvā.

Parunāsim plašāk par nodokļiem! Latvijas darbaspēka nodokļu slogs ir augstākais starp Baltijas valstīm visos atalgojuma līmeņos. Beidzamajos gados šis tas ir darīts, lai šie nodokļi nedaudz mazinātos, bet ko vēl, jūsuprāt, vajadzētu iespējami tuvākajā laikā šajā jomā darīt?

Brīnos, kāpēc pie varas esošās partijas par šo tēmu tik maz runā. Esam nekonkurētspējīgi darbaspēka nodokļu jomā, un tas ietekmē ne tikai mūs pašus. Arī ārvalstu investori ātri var salīdzināt datus, piemēram, Baltijas valstu mērogā un saprast, ka Latvija atrodas sliktākajā pozīcijā. Protams, ne vienmēr nodokļi ir izšķirīgie – ja mēs pretī investoriem varētu piedāvāt citus labumus, piemēram, individuālu pieeju, atvieglotu vīzu režīmu, ieguldījumus izglītībā, kvalificētu darbaspēku un tamlīdzīgi, viss būtu kārtībā, bet arī ar to lepoties nevaram.
Digitālā ekonomika ir ļoti atkarīga no kvalificēta darbaspēka, cilvēki ir 21.gadsimta vērtīgākais resurss, tāpēc par to visu nedomāt ir vairāk nekā dīvaini. Šobrīd mums ir lieliskas iespējas piesaistīt darba tirgū ukraiņus, nesen – arī baltkrievus un krievus. Mēs to neizmantojām, joprojām vairāk domājam par ģeopolitisko nostāju nekā savas valsts ekonomiku.
Vairāk pievēršoties nodokļu aspektiem, IIN likuma pārskatīšana ar mērķi to vienkāršot ir bijusi ilgtermiņa Finanšu ministrijas, uzņēmēju sabiedrības un vairāku uzņēmēju asociācijas iecere, kas joprojām nav īstenota. Ieviešot jaunu UIN režīmu ar 2018.gada 1.janvāri, pastāvēja cerības, ka tiks paralēli arī pieņemts jauns, vienkāršots IIN regulējums, tomēr tas netika paveikts.

Laikā, kad iedzīvotāji bažījas par būtisku izmaksu pieaugumu daudzās preču un pakalpojumu grupās, viens no iespējamajiem risinājumiem būtu PVN samazināšana, piemēram, pārtikai. Kāpēc valdība tomēr nesper šo soli?

Par šo tēmu tiek runāts jau vismaz 10 gadu, arī mēs vairākus pētījumus esam veikuši, taču Latvija nav gatava iet šajā virzienā. Pērn tika samazināts PVN vietējiem dārzeņiem, taču no nākamā gada to, visticamāk, atcels, jo budžeta ienākumi sarūkot. Varbūt tas notiek nevis nodokļa dēļ, bet tāpēc, ka mūsu iedzīvotājiem būtiski mazinās maksātspēja?
Skaidrs, ka, samazinot nodokļu likmes, tiktu samazināti budžeta ieņēmumi, kas palielinātu budžeta deficītu, kuru nevarētu nosegt ar citu nodokļu ieņēmumiem, kā arī vienmēr pastāv bažas par ļaunprātīgu atvieglojumu izmantošanu, proti, kad samazināto nodokļa likmi mēģinātu izmantot arī tie uzņēmēji, kam tas nepienākas.
Iespējams, pastāv arī citi argumenti, kuru dēļ valdība izlēma izmantot vienreizējos pabalstus un piemaksas kā risinājumu inflācijas slāpēšanai, faktiski ignorējot kaimiņvalstu un tālu ES dalībvalstu pieredzi un pieeju, kas tai skaitā iekļauj arī PVN likmes samazināšanu.

Vēl viens šobrīd plaši aprunāts nodoklis ir NĪN. Sabiedrības neizpratne te saistīta gan ar vispārējo filozofiju maksāt nodokli par mājokli, ko esam nopirkuši, gan arī par taisnīgumu tā apmēra noteikšanā.

Jā, taču šis ir visvieglāk administrējamais nodoklis, ko nav iespējams apiet, – māja ir, visi to redz, to nevar noslēpt. Šajā ziņā tas ir atbalstāms nodoklis, jo tā administrēšana prasa minimālus līdzekļus. Cits jautājums ir par vienīgo mājokli un aprēķināšanas sistēmu, kas rada nevienlīdzību. Teorētiski šī nodokļa ieņēmumi ir domāti tam, lai pašvaldības varētu uzturēt savu infrastruktūru, taču, tā kā mājokļu vērtības ir dažādas, arī maksājumu apmērs dažādās pašvaldībās ir atšķirīgs. Nesaprotu, kā tik vienkāršu jautājumu tik mazā valstī tomēr nevar sakārtot, būtu taču elementāri visiem ieviest vienādus noteikumus!

Par kuru nodokli vēl jums šobrīd šķistu būtiski runāt?

UIN! Paņēmām ideju par to, kā šo nodokli noteikt, no Igaunijas, kur tas veiksmīgi strādā. Pastāvošais UIN regulējums paredz reinvestētas peļņas atbrīvojumu no nodokļa, tomēr dividenžu sadalīšanas brīdī nodokļa likme līdzinās Rietumeiropas valstu likmēm (25% no gross dividenžu summas), kas ir pietiekami augsta salīdzinājumā ar kaimiņvalstīm (piemēram, Lietuvā UIN likme ir 15%, Polijā – 19%).Tā kā Eiropas Savienība virzās uz vienoto 15% UIN likmi visā Eiropā, domāju, diskusijas par šo nodokli mūsu valsts iekšienē drīz kļūs aktuālas.
Šobrīd no stimulējošiem nodokļu pasākumiem ievērojamu ietekmi veido tikai speciālo ekonomisko zonu regulējums, un joprojām trūkst inovatīva regulējuma, kas būtu fokusēts uz augstās pievienotās vērtības speciālistu un uzņēmumu piesaisti Latvijā, piemēram, var apsvērt tā saukto IP box regulējuma ieviešanu, vai uz fintech un digitālo ekonomikas attīstīšanu vērstus pasākumus.
Ar interesi vēroju arī iniciatīvu par tā sauktām "nomadu vīzām", kas ļautu Latvijā uzturēties personām, kuras darbojas ārvalstu uzņēmumu labā, neuzliekot par kritēriju Latvijas vietējā darba dēvēja esamību. Ceru, ka iniciatīva turpināsies izpildīties un tiks apstiprināti arī IIN atvieglojumi šādiem jauniem nodokļu maksātājiem, kas atceļo no ārvalstīm.

Jo grūtāk klājas, jo lielāks atbalsts cilvēkiem nepieciešams no valsts. Cik lielā mērā iespējams palīdzēt ekonomikai, izmantojot nodokļu instrumentus? Kā savstarpēji var mijiedarboties nodokļi un krīzes?

Nodokļu regulējums ir atzīts kā viens no ietekmīgākajiem ekonomikas regulēšanas instrumentiem, tā izpausme vienā vai otrā virzienā vienlaikus skar plašu jautājumu loku – no nodarbinātības, inflācijas, investīciju piesaistīšanas līdz ēnu ekonomikai. Gudra nodokļu regulējuma lietošana ir pierādījusi sevi kā spējīga stimulēt atsevišķas saimnieciskās nozares, palēnināt inflācijas augšanu un samazināt tās ietekmi, veicināt sabiedrības attīstībai nepieciešamās jomas.
Vajadzētu atteikties no bailēm kustināt nodokļu regulējumu pretī sabiedrības vajadzībām, vienlaikus uzņemoties atbildību par pieņemtajiem lēmumiem. Tomēr jāņem vērā, ka šobrīd esam sarežģītā situācijā, jo krīze sakrīt ar vēlēšanām – neviens nepopulārus lozungus izteikt nav gatavs.

Vai citas valstis to dara veiksmīgāk?

PVN direktīvas grozījumi ikvienai dalībvalstij atļauj ieviest īpaši samazinātu PVN likmi (zemāku par 5%) pārtikas produktiem, ūdenim, zālēm, farmaceitiskiem, veselības un higiēnas produktiem, grāmatām un periodiskajiem izdevumiem, pasažieru pārvadājumiem, kā arī saules enerģijas paneļiem, un to jau izmanto citas dalībvalstis, taču ne Latvija. Lai arī kārtējo reizi ir pavīdējusi ideja par samazināto PVN likmi pārtikai, jārēķinās, ka jau vairākas reizes Saeimas vairākums šo ideju vienkārši ir noraidījis. Latvijā pašlaik arī ir visaugstākās akcīzes nodokļa (AN) likmes salīdzinājumā ar Poliju, Lietuvu un Igauniju.
Nesenais "BDO" pētījums rāda, ka Polijā ir veikti dažādi pasākumi, lai iegrožotu energoresursu cenu pieaugumu. Akcīzes nodoklis benzīnam, dīzeļdegvielai un elektroenerģijai tika samazināts līdz ES minimālajam līmenim, kā arī ieviests pagaidu atbrīvojums no AN mājsaimniecību elektroenerģijai.
Lai samazinātu degvielas cenas vēl vairāk, PVN degvielai tika samazināts no 23% līdz 8%, tas dos Polijas iedzīvotājiem nozīmīgu ietaupījumu degvielas rēķinos.
Vēl viens ieguvums Polijas iedzīvotājiem ir no tā, ka tika samazināta PVN likme dabasgāzei uz 0%, tāpēc Polijas mājsaimniecības skars mazāks cenu pieaugums nekā ģimenes vairākumā ES valstu. Arī PVN pamatpārtikas produktiem ir uzlikta 0% likme un samazināta 5% PVN likme elektroenerģijai.
Salīdzinot Baltijas valstu rīcību, secinājām, ka visvairāk izceļas Igaunija, kurā ievērojami tika samazināts akcīzes nodoklis dabasgāzei un elektroenerģijai un izskatīts likumprojekts par PVN samazināšanu, bet Latvijā vairāk tika pārdomāta pabalstu piemērošana iedzīvotājiem.
Jau 2021. gada beigās Igaunija nolēma paplašināt enerģijas cenu subsīdiju maznodrošinātām ģimenēm, attiecinot to uz mājsaimniecībām, kuru ienākumi uz vienu galveno pelnītāju ir mazāki par 1126 eiro mēnesī.
Igaunijas valdība 2022. gada 25. janvārī apstiprināja elektroenerģijas (0,12 EUR/KWh) un gāzes (65 EUR/MWh) cenu ierobežojumu mājsaimniecībām un elektroenerģijas sadales maksas atcelšanu uzņēmumiem (iepriekš tā tika samazināta tikai uz pusi), lai mazinātu enerģijas cenu pieauguma negatīvo ietekmi. Šie atvieglojumi bija spēkā no 2022. gada janvāra līdz martam.
Igaunijā būtiski ir samazināta AN elektroenerģijai un dabasgāzei. Dabasgāzei AN likme samazināta līdz 2017.gada līmenim. Tomēr visbūtiskākais AN samazinājums ir elektroenerģijas patēriņa nozarē, kur AN likme no 1.maija samazināta 4,5 reizes – no 4,47 eiro līdz 1 eiro par megavatstundu, kas ir minimālā ES atļautā likme. Patērētājiem tas nozīmē elektroenerģijas cenu samazinājumu par aptuveni 3,1%. Lieliem elektroenerģijas patērētājiem ir paredzēta akcīzes nodokļa atlaide 0,5 eiro par megavatstundu apmērā.

Zvērināts advokāts Jānis Taukačs nesen ir teicis, ka ir nepieciešama steidzama Valsts ieņēmumu dienesta (VID) prakses maiņa, vairāk izlīgstot, nevis strīdoties ar uzņēmumiem. Šobrīd tā vien šķiet, ka VID ir gatavs ar apšaubāmām juridiskām konstrukcijām iet pāri līķiem, lai tikai atgūtu naudu. Vai piekrītat viņa teiktajam?

Es laikam neizteiktos tik pesimistiski, jo esmu pamanījusi VID attieksmes maiņu, esmu saskārusies ar ļoti patīkamu apkalpošanas kultūru, kas krasi atšķiras no tās, kāda bija vēl pirms pieciem gadiem. Princips "konsultē vispirms" ir ieviests ikdienas saskarsmē.
Es pieļauju, ka Jānis Taukačs te ir domājis situācijas, kad nodoklis ir samaksāts un atgūt to ir praktiski neiespējami vai ļoti grūti. Redzam, ka galvenais VID darbības princips ir paātrināt nodokļu iekasēšanu un palielināt to gadījumu skaitu, kur tiek piemēroti nodokļi, un palēnināt nodokļu atmaksas, atvieglojumu un atbrīvojumu piemērošanu.
Bet ir arī pretējas situācijas, kur valsts varētu gūt ieņēmumus, taču to neizmanto, piemēram, kapitāla nodoklis mūsu valstī ir zemāks nekā uzņēmēju vai darba ņēmēju nodokļi. Tad sanāk, ka spekulatīvos darījumus mēs vērtējam augstāk nekā ilgtermiņa uzņēmējdarbību? Tas gan vairāk ir politikas jautājums.
Bet kopumā par VID es neesmu negatīvi noskaņota, izņemot vienu – būtu labi, ja viņi vairāk strādātu pie izlīgumu prakses, mēģinot vienoties ārpus tiesas, kā tas šobrīd veiksmīgi notiek Lietuvā. Mūsu uzņēmēji, kas tur strādā, ļoti atzinīgi izsakās par to, kā tur notiek strīdu risināšana un cik pozitīvus risinājumus izdodas panākt ārpus tiesas. Tas būtiski ietaupa gan valsts, gan uzņēmēju resursus.

Skaidrs, ka nav vienkārši, bet kā jūs iesakāt šajā laikā dzīvot uzņēmējiem, lai viņi varētu sasniegt savus mērķus?

Es nezinu nevienu uzņēmēju, kas nesasniegtu savus mērķus tāpēc, ka viņam traucē nodokļi. Neviens taču neapgalvo, ka viņam ir bijis sapnis uzsākt savu biznesu, taču viņš ir pārdomājis, jo sapratis, kādi nodokļi jāmaksā. Nē! Uzņēmējiem jau pēc savas būtības tīk uzņemties risku, tāpēc nodokļu jautājums ir tikai pakārtots. Protams, uzņēmēji novērtētu un valsts vairāk iegūtu, ja nodokļi būtu vienkāršāki, pārskatāmāki un nemainīgāki. Man prieks, ka uzņēmēji deg par savām idejām, tāpēc jācer, ka situācijas, kad kāds ir aizpildījis deklarāciju, bet trešajā rindiņā ierakstījis to, ko vajadzēja rakstīt piektajā, šo degsmi nesabojās. Ticu, ka abas puses iegūtu, ja nodokļu nomaksai nebūtu jāpiesaista nodokļu konsultanti un administratīvais process aizņemtu maksimāli īsu laiku. Uzņēmēji ienes lielāko daļu naudas valsts kasē, tāpēc pret viņiem sagaidītu lielāku cieņu un pretimnākšanu no valsts puses.

Esmu pamanījusi, ka ārpus savas ikdienas profesijas atbalstāt mākslas radīšanu. Kāpēc tas jums ir svarīgi?

Tas nav stāsts tikai par mākslu. Savulaik trīs gadus nodzīvoju Amerikā, kur redzēju, kā cilvēki paši uzņemas atbildību par vidi, kādā vēlas dzīvot. Atšķirībā no Eiropas tur nerūpējas par kultūras jomu, to dara paši cilvēki, atbalstot to, kas viņiem patīk. Tā daru arī es, gribu ap sevi veidot vidi, kas man patīk.

Un kas jums patīk? Kāda māksla liek skudriņām pārskriet pār ķermeni?

Es atbalstu dažādus mākslas virzienus, bet vairāk mans atbalsts ir laikmetīgajai mākslai, jaunajiem māksliniekiem, jo, manuprāt, tas ir veids, kā rosināt cilvēkus domāt. Mēs par maz diskutējam, analizējam un domājam, par maz interesējamies. Mums Pāvilostā ir mākslinieku rezidence, kurā mākslinieki dzīvo un strādā. Šovasar rezidences izstāžu galerijā sarīkojām trīs izstādes, katra no tām palīdzēja aktualizēt kādu sabiedrībā nozīmīgu tēmu. Reizēm runāt mākslas valodā ir vieglāk, tā ir vienīgā vide, kurā saredzu iespējas runāt par būtisko. Māksla mani vedina domāt.

Bet vai šo "skudriņu" sajūtu noķerat arī savā ikdienas darbā? Vai tur arī rodas šis kaifs darīt?

Es šajā jomā strādāju jau 20 gadu, tātad tam ir iemesls. Jurista darbs ir sarežģīts, ar augstu stresu, jo ir nemitīga saskare ar cilvēkiem un to problēmām. Tomēr atrisināta problēma katrreiz sniedz gandarījumu.