Apgabaltiesa atceļ VID atteikumu atmaksāt PVN citas dalībvalsts uzņēmumam
Apgabaltiesa atceļ VID atteikumu atmaksāt PVN citas dalībvalsts uzņēmumam
BDO komanta panāk, ka administratīvā apgabaltiesa atceļ VID atteikumu atmaksāt PVN citas ES dalībvalsts uzņēmumam, atzīstot, ka pastāvīgā pārstāvniecība nav pielīdzināma fiksētajai iestādei PVN direktīvas izpratnē. Strīds par aptuveni 145 tūkstošiem eiro turpinās — paralēlā lieta jau nonākusi Senātā.
Latvijas tiesa apstiprina PVN neitralitāti Eiropas Savienības uzņēmumiem jeb akmens VID
lauciņā ir sakustējies
2024. gada janvāra rakstā “Latvijas buksēšana Eiropas Savienības iekšējajā tirgū jeb akmens VID lauciņā” (Saite uz iepriekšējo rakstu) stāstīju par kādu Eiropas Savienības (turpmāk “ES”) dalībvalsts uzņēmumu, kurš pēc palīdzības bija vērsies BDO (turpmāk “Klients”), kuram Valsts ieņēmumu dienests (turpmāk “VID”) atteica pievienotās vērtības nodokļa (turpmāk “PVN”) atmaksu, pamatojot atteikumu ar apsvērumu, ka Klientam esot bijis jāreģistrē Latvijā pastāvīgā pārstāvniecība. Toreiz izteicu prognozi, ka Latvijai pastāv “liela perspektīva” tikt pieminētai kādā nolēmumā, kurā kārtējo reizi tiktu skaidrota ES iekšējā tirgus būtība un PVN neitralitātes princips. Šodien varu piedāvāt šī stāsta turpinājumu, turklāt ar labām ziņām — Administratīvā apgabaltiesa 2026. gada 1. jūlijā ir pieņēmusi Klientam pozitīvu spriedumu, atzīstot VID lēmumu par prettiesisku un to atceļot. Tiesa gan, kā redzēsiet, ceļš līdz šim spriedumam bija līkumots.
Īss atgādinājums par lietas būtību
PVN neitralitātes princips, kuru ES Tiesa dalībvalstīm konsekventi skaidro jau vairāk nekā desmit gadus, pēc būtības nozīmē vienkāršu lietu — PVN maksā galapatērētājs, tādēļ PVN slogs nevar gulties uz uzņēmēju. Uzņēmējam ir jābūt iespējai PVN atskaitīt kā priekšnodokli, bet, ja atskaitīšana konkrētajā dalībvalstī nav iespējama, jābūt iespējai samaksāto PVN atprasīt.
Klients ir cita ES dalībvalstī reģistrēts, biznesa vidē atpazīstams uzņēmums, kura pamatfunkcija ir programmēšana un ražošanas procesu automatizācija. Tā kā ar nekustamo īpašumu saistītu pakalpojumu sniegšanas vieta ir Latvija, Klients par Latvijā saņemtajiem pakalpojumiem periodā no 2022. gada līdz 2023. gadam samaksāja arī PVN kopsummā ap 145 tūkstošiem eiro. Šo nodokli Klients Latvijā atskaitīt nevarēja, tādēļ tas izmantoja atmaksas
procedūru citu ES dalībvalstu nodokļu maksātājiem.
VID atmaksu atteica, pozicionējot, ka Klientam Latvijā esot pastāvīgā pārstāvniecība, tādēļ Klients Latvijā esot veicis reģistrējamu saimniecisko darbību, kas savukārt liedzot PVN atmaksu. Papildu “eleganci” VID pozīcijai piešķīra atsauce uz starpvalstu konvenciju par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu attiecībā uz ienākuma un kapitāla nodokļiem — konvenciju, kas, kā jau norāda tās nosaukums, regulē tiešos nodokļus, nevis PVN.
Rūgtais ceļš: trīs zaudējumi un pagrieziens apelācijā
Jāatzīst, ka ceļš līdz pozitīvajam iznākumam nebija ne ātrs, ne taisns. Vispirms jāpaskaidro, ka strīds ar VID aptver vairākus taksācijas periodus un tādēļ norit divās paralēlās tiesvedībās: vienā lietā tiek prasīts atmaksāt PVN, kas samaksāts 2022. gadā ap 90 tūkstošiem eiro, bet otrā par 2023. gadu ap 55 tūkstošiem eiro apmērā.
Lietā par 2022. gada periodiem Administratīvā rajona tiesa Klienta pieteikumu noraidīja jau 2024. gada februārī, bet 2026. gada 7. janvārī Klientam negatīvu spriedumu pieņēma arī Administratīvā apgabaltiesa. Apgabaltiesa šajā lietā gan formāli atzina, ka “pastāvīgā pārstāvniecība” un “pastāvīgā iestāde” nav identiski jēdzieni, tomēr atrada par iespējamu Klienta sūdzību noraidīt. Klients šo spriedumu 2026. gada februārī pārsūdzēja kasācijas
kārtībā, tādēļ šī lieta pašlaik atrodas Senātā.
Savukārt lietā par 2023. gada periodiem rūgto sajūtu 2025. gada 15. decembrī vairoja Administratīvā rajona tiesa, kas Klienta pieteikumu noraidīja. Klients nesamierinājās un iesniedza apelācijas sūdzību, kurai sekoja pagrieziens. Šo lietu Administratīvā apgabaltiesa — citā tiesnešu sastāvā — vērtēja pēc būtības un nonāca pie secinājumiem, kas ir pelnījuši atzinību un kurus ir vērts izcelt.
Pirmkārt, apgabaltiesa konstatēja, ka nedz likums “Par nodokļiem un nodevām”, nedz Pievienotās vērtības nodokļa likums neparedz, ka pastāvīgās pārstāvniecības esamība pati par sevi rada pienākumu reģistrēt saimniecisko darbību, turklāt VID savā lēmumā vispār nebija pamatojis, kā tas pie šāda secinājuma nonācis. Atsauci uz starpvalstu konvenciju PVN atmaksas kontekstā tiesa atzina par nepamatotu, jo konvencija regulē ienākuma un kapitāla nodokļus.
Otrkārt, un tas ir šī sprieduma nozīmīgākais atzinums — apgabaltiesa piekrita Klientam, ka nacionālajās tiesībās lietotais jēdziens “pastāvīgā pārstāvniecība” nav automātiski pielīdzināms PVN direktīvas jēdzienam “pastāvīgā iestāde” (angliski: fixed establishment). Patstāvīgā (fiksētā) iestāde ir autonoms, funkcionāli definēts ES tiesību jēdziens, kura konstatēšanai jāvērtē konkrētas struktūras faktiskā spēja — ar pietiekamu pastāvīgumu un
atbilstošu cilvēkresursu un tehnisko resursu struktūru — patstāvīgi sniegt vai saņemt pakalpojumus. VID šādu vērtējumu nemaz nebija veicis.
Treškārt, apgabaltiesa atgādināja PVN neitralitātes principa būtību, atsaucoties arī uz ES Tiesas praksi: priekšnodokļa atskaitīšana vai atmaksa ir jāpiešķir, ja ir izpildīti materiālie nosacījumi, proti, darījumi ir faktiski notikuši un ir saistīti ar apliekamu saimniecisko darbību — pat ja nodokļa maksātājs nav izpildījis atsevišķas formālas prasības. Rezultātā VID lēmums tika atcelts kā prettiesisks, un VID ir uzdots izdot jaunu administratīvo
aktu, no jauna izvērtējot Klienta tiesības uz PVN atmaksu un ievērojot spriedumā ietvertos apsvērumus. Klientam no valsts atmaksājama arī valsts nodeva — 90 eiro apmērā, kas, salīdzinot ar tiesvedībā ieguldītajiem gadiem un resursiem, gan ir simbolisks mierinājums. Tādējādi ir izveidojusies zīmīga situācija: viena un tā pati Administratīvā apgabaltiesa nepilna pusgada laikā, atšķirīgos tiesnešu sastāvos, vienā un tajā pašā strīdā — tikai par dažādiem
taksācijas periodiem — par būtībā identisku tiesību jautājumu ir nonākusi pie diametrāli pretējiem secinājumiem.
Ko šis spriedums nozīmē?
Apgabaltiesa pēc būtības apstiprināja to, ko ES Tiesa dalībvalstīm skaidro jau ilgus gadus un ko savulaik līdzīgā lietā jau bija atzinis arī Latvijas Republikas Senāts — formāli, nacionālā līmenī konstruēti šķēršļi nevar liegt citas ES dalībvalsts uzņēmumam tiesības uz PVN atmaksu. Iepriekšējā rakstā retoriski jautāju, vai VID ir izdomājis ko tādu, kas nebija ienācis prātā citām ES dalībvalstu iestādēm, kuras izpelnījušās ES Tiesas pārmetumus. Apgabaltiesas
atbilde, manuprāt, ir nepārprotama — nav izdomājis. Pozitīvi vērtējams tas, ka šoreiz kārtību savās mājās spēja ieviest nacionālā tiesa pati, neliekot ES Tiesai kārtējo reizi skaidrot elementāro.
Tajā pašā laikā nevar nepieminēt cenu, par kādu šī atziņa iegūta. Darījumi tika slēgti un PVN samaksāts jau 2022. un 2023. gadā, bet apgabaltiesas spriedums pieņemts 2026. gada vidū.
Visus šos gadus kopumā ap 145 tūkstošiem eiro — abās lietās prasītā PVN kopsumma — ir bijuši izņemti no Klienta saimnieciskās aprites un atradušies Latvijas valsts budžetā. Lai kā to grozītu, šāda situācija nav un nevar tikt uzskatīta par savienojamu ar brīvu pakalpojumu un kapitāla apriti ES iekšējā tirgū bez iekšējām robežām.
Vai stāsts ar to beidzas?
Diemžēl jāatzīst, ka svinēt galīgo uzvaru vēl ir pāragri, un tam ir vismaz trīs iemesli.
Pirmkārt, apgabaltiesas spriedums vēl nav stājies galīgā spēkā — VID viena mēneša laikā ir tiesības iesniegt kasācijas sūdzību Senāta Administratīvo lietu departamentā. Ņemot vērā VID līdzšinējo nelokāmību šajā lietā, šāda scenārija iespējamību izslēgt nevar, kaut arī, manuprāt, kasācijas perspektīvas, ievērojot gan apgabaltiesas argumentāciju, gan jau esošo Senāta judikatūru PVN neitralitātes jautājumos, būtu vērtējamas skeptiski.
Otrkārt, pat ja kasācijas sūdzība netiks iesniegta, lieta atgriezīsies VID, kuram būs jāizdod jauns administratīvais akts. Un šeit ir vietā atcerēties šīs lietas priekšvēsturi: kad Senāts citā lietā “izbrāķēja” VID argumentu par nereģistrēšanos PVN maksātāju reģistrā, VID atrada jaunu argumentu — pastāvīgo pārstāvniecību. Tagad, kad apgabaltiesa ir “izbrāķējusi” arī pastāvīgās pārstāvniecības argumentu, nevar izslēgt, ka tiks meklēts kāds trešais pamats, lai Klientam pienākošos naudu paturētu budžetā vēl kādu laiku. Ceru, ka šīs bažas izrādīsies
nepamatotas un VID jauno administratīvo aktu izdos, godprātīgi ievērojot spriedumā ietvertos apsvērumus un PVN neitralitātes principu pēc būtības, nevis meklējot kārtējo formālo šķērsli.
Visbeidzot, jāpiemin, ka paralēlā lieta par 2022. gada periodiem jau atrodas Senātā. Turklāt, ja Senātam radīsies šaubas par PVN direktīvas un PVN atmaksas direktīvas normu interpretāciju, tam saskaņā ar Līguma par ES darbību 267. pantu principā ir jāvēršas ES Tiesā ar prejudiciāliem jautājumiem — tieši to Klients kasācijas sūdzībā arī ir lūdzis. Tādēļ iepriekšējā rakstā izteiktā prognoze par Latvijas “perspektīvu” tikt pieminētai kādā ES Tiesas
nolēmumā, kurā kārtējo reizi tiktu skaidrots PVN neitralitātes princips, var piepildīties pavisam burtiski.
Lai vai kā, apgabaltiesas 2026. gada 1. jūlija spriedums ir nozīmīgs solis pareizajā virzienā — gan Klientam, gan ikvienam citas ES dalībvalsts uzņēmumam, kas Latvijā samaksājis PVN un vēlas to atgūt. Mēs esam gandarīti, ka Klients nav samierinājies ar acīmredzamu netaisnību, un jūtamies pagodināti, ka varam sniegt klientam palīdzību jau no brīža, kad Klients saprata pirmās netaisnības indikācijas no VID un turpināt aizstāvēt Klienta tiesiskās intereses līdz brīdim, kad PVN neitralitātes princips Latvijā darbosies ne tikai teorijā, bet arī praksē.
Rīgā,
2026. gada 14. jūlijā
Zvērināts advokāts Jānis Zaļais,
Zvērinātu advokātu birojs BDO Law
lauciņā ir sakustējies
2024. gada janvāra rakstā “Latvijas buksēšana Eiropas Savienības iekšējajā tirgū jeb akmens VID lauciņā” (Saite uz iepriekšējo rakstu) stāstīju par kādu Eiropas Savienības (turpmāk “ES”) dalībvalsts uzņēmumu, kurš pēc palīdzības bija vērsies BDO (turpmāk “Klients”), kuram Valsts ieņēmumu dienests (turpmāk “VID”) atteica pievienotās vērtības nodokļa (turpmāk “PVN”) atmaksu, pamatojot atteikumu ar apsvērumu, ka Klientam esot bijis jāreģistrē Latvijā pastāvīgā pārstāvniecība. Toreiz izteicu prognozi, ka Latvijai pastāv “liela perspektīva” tikt pieminētai kādā nolēmumā, kurā kārtējo reizi tiktu skaidrota ES iekšējā tirgus būtība un PVN neitralitātes princips. Šodien varu piedāvāt šī stāsta turpinājumu, turklāt ar labām ziņām — Administratīvā apgabaltiesa 2026. gada 1. jūlijā ir pieņēmusi Klientam pozitīvu spriedumu, atzīstot VID lēmumu par prettiesisku un to atceļot. Tiesa gan, kā redzēsiet, ceļš līdz šim spriedumam bija līkumots.
Īss atgādinājums par lietas būtību
PVN neitralitātes princips, kuru ES Tiesa dalībvalstīm konsekventi skaidro jau vairāk nekā desmit gadus, pēc būtības nozīmē vienkāršu lietu — PVN maksā galapatērētājs, tādēļ PVN slogs nevar gulties uz uzņēmēju. Uzņēmējam ir jābūt iespējai PVN atskaitīt kā priekšnodokli, bet, ja atskaitīšana konkrētajā dalībvalstī nav iespējama, jābūt iespējai samaksāto PVN atprasīt.
Klients ir cita ES dalībvalstī reģistrēts, biznesa vidē atpazīstams uzņēmums, kura pamatfunkcija ir programmēšana un ražošanas procesu automatizācija. Tā kā ar nekustamo īpašumu saistītu pakalpojumu sniegšanas vieta ir Latvija, Klients par Latvijā saņemtajiem pakalpojumiem periodā no 2022. gada līdz 2023. gadam samaksāja arī PVN kopsummā ap 145 tūkstošiem eiro. Šo nodokli Klients Latvijā atskaitīt nevarēja, tādēļ tas izmantoja atmaksas
procedūru citu ES dalībvalstu nodokļu maksātājiem.
VID atmaksu atteica, pozicionējot, ka Klientam Latvijā esot pastāvīgā pārstāvniecība, tādēļ Klients Latvijā esot veicis reģistrējamu saimniecisko darbību, kas savukārt liedzot PVN atmaksu. Papildu “eleganci” VID pozīcijai piešķīra atsauce uz starpvalstu konvenciju par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu attiecībā uz ienākuma un kapitāla nodokļiem — konvenciju, kas, kā jau norāda tās nosaukums, regulē tiešos nodokļus, nevis PVN.
Rūgtais ceļš: trīs zaudējumi un pagrieziens apelācijā
Jāatzīst, ka ceļš līdz pozitīvajam iznākumam nebija ne ātrs, ne taisns. Vispirms jāpaskaidro, ka strīds ar VID aptver vairākus taksācijas periodus un tādēļ norit divās paralēlās tiesvedībās: vienā lietā tiek prasīts atmaksāt PVN, kas samaksāts 2022. gadā ap 90 tūkstošiem eiro, bet otrā par 2023. gadu ap 55 tūkstošiem eiro apmērā.
Lietā par 2022. gada periodiem Administratīvā rajona tiesa Klienta pieteikumu noraidīja jau 2024. gada februārī, bet 2026. gada 7. janvārī Klientam negatīvu spriedumu pieņēma arī Administratīvā apgabaltiesa. Apgabaltiesa šajā lietā gan formāli atzina, ka “pastāvīgā pārstāvniecība” un “pastāvīgā iestāde” nav identiski jēdzieni, tomēr atrada par iespējamu Klienta sūdzību noraidīt. Klients šo spriedumu 2026. gada februārī pārsūdzēja kasācijas
kārtībā, tādēļ šī lieta pašlaik atrodas Senātā.
Savukārt lietā par 2023. gada periodiem rūgto sajūtu 2025. gada 15. decembrī vairoja Administratīvā rajona tiesa, kas Klienta pieteikumu noraidīja. Klients nesamierinājās un iesniedza apelācijas sūdzību, kurai sekoja pagrieziens. Šo lietu Administratīvā apgabaltiesa — citā tiesnešu sastāvā — vērtēja pēc būtības un nonāca pie secinājumiem, kas ir pelnījuši atzinību un kurus ir vērts izcelt.
Pirmkārt, apgabaltiesa konstatēja, ka nedz likums “Par nodokļiem un nodevām”, nedz Pievienotās vērtības nodokļa likums neparedz, ka pastāvīgās pārstāvniecības esamība pati par sevi rada pienākumu reģistrēt saimniecisko darbību, turklāt VID savā lēmumā vispār nebija pamatojis, kā tas pie šāda secinājuma nonācis. Atsauci uz starpvalstu konvenciju PVN atmaksas kontekstā tiesa atzina par nepamatotu, jo konvencija regulē ienākuma un kapitāla nodokļus.
Otrkārt, un tas ir šī sprieduma nozīmīgākais atzinums — apgabaltiesa piekrita Klientam, ka nacionālajās tiesībās lietotais jēdziens “pastāvīgā pārstāvniecība” nav automātiski pielīdzināms PVN direktīvas jēdzienam “pastāvīgā iestāde” (angliski: fixed establishment). Patstāvīgā (fiksētā) iestāde ir autonoms, funkcionāli definēts ES tiesību jēdziens, kura konstatēšanai jāvērtē konkrētas struktūras faktiskā spēja — ar pietiekamu pastāvīgumu un
atbilstošu cilvēkresursu un tehnisko resursu struktūru — patstāvīgi sniegt vai saņemt pakalpojumus. VID šādu vērtējumu nemaz nebija veicis.
Treškārt, apgabaltiesa atgādināja PVN neitralitātes principa būtību, atsaucoties arī uz ES Tiesas praksi: priekšnodokļa atskaitīšana vai atmaksa ir jāpiešķir, ja ir izpildīti materiālie nosacījumi, proti, darījumi ir faktiski notikuši un ir saistīti ar apliekamu saimniecisko darbību — pat ja nodokļa maksātājs nav izpildījis atsevišķas formālas prasības. Rezultātā VID lēmums tika atcelts kā prettiesisks, un VID ir uzdots izdot jaunu administratīvo
aktu, no jauna izvērtējot Klienta tiesības uz PVN atmaksu un ievērojot spriedumā ietvertos apsvērumus. Klientam no valsts atmaksājama arī valsts nodeva — 90 eiro apmērā, kas, salīdzinot ar tiesvedībā ieguldītajiem gadiem un resursiem, gan ir simbolisks mierinājums. Tādējādi ir izveidojusies zīmīga situācija: viena un tā pati Administratīvā apgabaltiesa nepilna pusgada laikā, atšķirīgos tiesnešu sastāvos, vienā un tajā pašā strīdā — tikai par dažādiem
taksācijas periodiem — par būtībā identisku tiesību jautājumu ir nonākusi pie diametrāli pretējiem secinājumiem.
Ko šis spriedums nozīmē?
Apgabaltiesa pēc būtības apstiprināja to, ko ES Tiesa dalībvalstīm skaidro jau ilgus gadus un ko savulaik līdzīgā lietā jau bija atzinis arī Latvijas Republikas Senāts — formāli, nacionālā līmenī konstruēti šķēršļi nevar liegt citas ES dalībvalsts uzņēmumam tiesības uz PVN atmaksu. Iepriekšējā rakstā retoriski jautāju, vai VID ir izdomājis ko tādu, kas nebija ienācis prātā citām ES dalībvalstu iestādēm, kuras izpelnījušās ES Tiesas pārmetumus. Apgabaltiesas
atbilde, manuprāt, ir nepārprotama — nav izdomājis. Pozitīvi vērtējams tas, ka šoreiz kārtību savās mājās spēja ieviest nacionālā tiesa pati, neliekot ES Tiesai kārtējo reizi skaidrot elementāro.
Tajā pašā laikā nevar nepieminēt cenu, par kādu šī atziņa iegūta. Darījumi tika slēgti un PVN samaksāts jau 2022. un 2023. gadā, bet apgabaltiesas spriedums pieņemts 2026. gada vidū.
Visus šos gadus kopumā ap 145 tūkstošiem eiro — abās lietās prasītā PVN kopsumma — ir bijuši izņemti no Klienta saimnieciskās aprites un atradušies Latvijas valsts budžetā. Lai kā to grozītu, šāda situācija nav un nevar tikt uzskatīta par savienojamu ar brīvu pakalpojumu un kapitāla apriti ES iekšējā tirgū bez iekšējām robežām.
Vai stāsts ar to beidzas?
Diemžēl jāatzīst, ka svinēt galīgo uzvaru vēl ir pāragri, un tam ir vismaz trīs iemesli.
Pirmkārt, apgabaltiesas spriedums vēl nav stājies galīgā spēkā — VID viena mēneša laikā ir tiesības iesniegt kasācijas sūdzību Senāta Administratīvo lietu departamentā. Ņemot vērā VID līdzšinējo nelokāmību šajā lietā, šāda scenārija iespējamību izslēgt nevar, kaut arī, manuprāt, kasācijas perspektīvas, ievērojot gan apgabaltiesas argumentāciju, gan jau esošo Senāta judikatūru PVN neitralitātes jautājumos, būtu vērtējamas skeptiski.
Otrkārt, pat ja kasācijas sūdzība netiks iesniegta, lieta atgriezīsies VID, kuram būs jāizdod jauns administratīvais akts. Un šeit ir vietā atcerēties šīs lietas priekšvēsturi: kad Senāts citā lietā “izbrāķēja” VID argumentu par nereģistrēšanos PVN maksātāju reģistrā, VID atrada jaunu argumentu — pastāvīgo pārstāvniecību. Tagad, kad apgabaltiesa ir “izbrāķējusi” arī pastāvīgās pārstāvniecības argumentu, nevar izslēgt, ka tiks meklēts kāds trešais pamats, lai Klientam pienākošos naudu paturētu budžetā vēl kādu laiku. Ceru, ka šīs bažas izrādīsies
nepamatotas un VID jauno administratīvo aktu izdos, godprātīgi ievērojot spriedumā ietvertos apsvērumus un PVN neitralitātes principu pēc būtības, nevis meklējot kārtējo formālo šķērsli.
Visbeidzot, jāpiemin, ka paralēlā lieta par 2022. gada periodiem jau atrodas Senātā. Turklāt, ja Senātam radīsies šaubas par PVN direktīvas un PVN atmaksas direktīvas normu interpretāciju, tam saskaņā ar Līguma par ES darbību 267. pantu principā ir jāvēršas ES Tiesā ar prejudiciāliem jautājumiem — tieši to Klients kasācijas sūdzībā arī ir lūdzis. Tādēļ iepriekšējā rakstā izteiktā prognoze par Latvijas “perspektīvu” tikt pieminētai kādā ES Tiesas
nolēmumā, kurā kārtējo reizi tiktu skaidrots PVN neitralitātes princips, var piepildīties pavisam burtiski.
Lai vai kā, apgabaltiesas 2026. gada 1. jūlija spriedums ir nozīmīgs solis pareizajā virzienā — gan Klientam, gan ikvienam citas ES dalībvalsts uzņēmumam, kas Latvijā samaksājis PVN un vēlas to atgūt. Mēs esam gandarīti, ka Klients nav samierinājies ar acīmredzamu netaisnību, un jūtamies pagodināti, ka varam sniegt klientam palīdzību jau no brīža, kad Klients saprata pirmās netaisnības indikācijas no VID un turpināt aizstāvēt Klienta tiesiskās intereses līdz brīdim, kad PVN neitralitātes princips Latvijā darbosies ne tikai teorijā, bet arī praksē.
Rīgā,
2026. gada 14. jūlijā
Zvērināts advokāts Jānis Zaļais,
Zvērinātu advokātu birojs BDO Law