Latvijas buksēšana Eiropas Savienības iekšējajā tirgū jeb akmens VID lauciņā
Latvijas buksēšana Eiropas Savienības iekšējajā tirgū jeb akmens VID lauciņā
Viens no Eiropas Savienības (turpmāk “ES”) pamatmērķiem ir tās dalībvalstu apņemšanās ar kopīgu rīcību nodrošināt savu ekonomisko un sociālo attīstību, likvidējot šķēršļus, kas sadala Eiropu. Kā viens no līdzekļiem minētā mērķa sasniegšanai ir ES iekšējā tirgus izveidošana, kas sevī ietver – brīvu pakalpojumu un kapitāla apriti ES bez iekšējām robežām. Tādēļ ES iekšējais tirgus, ar brīvu apriti tajā, ir viens no stūrakmeņiem, kas raksturo ES būtību. ES iekšējajā tirgū tika izveidota vienota pievienotā vērtības nodokļa (turpmāk “PVN”) sistēma. ES iekšējā tirgu esošo PVN sistēmu raksturo neitralitātes princips, kas pēc būtības nozīmē to, ka uzņēmējiem ir jābūt iespējai PVN atskaitīt priekšnodokli, bet, ja atskaitīšana nav iespējams, jābūt iespējai atprasīt PVN, jo PVN maksā galapatērētājs.
ES Tiesa vairāk nekā desmit gadus konstanti sniedz skaidrojumu dalībvalstīm par šo, autora ieskatā, saprotamo PVN sistēmu, kas vērsta uz ES iekšējā tirgus attīstību. Minētais izriet gan no līguma par ES, gan no 2006.gada 28.novembra direktīva 2006/112/EK “Par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu”, gan arī no 2008.gada 12.februāra direktīvā Nr. 2008/9/EK “Ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus Direktīvā 2006/112/EK paredzētajai pievienotās vērtības nodokļa atmaksāšanai nodokļa maksātājiem, kas neveic uzņēmējdarbību attiecīgās valsts teritorijā, bet veic uzņēmējdarbību citā dalībvalstī”, kuru nosaukumi arī izskaidro to tvērumu. Tomēr, ja reiz PVN neitralitātes princips ir tiks saprotams, rodas jautājums – kādēļ par PVN neitralitātes principu ir pieņemti neskaitāmi ES Tiesas spriedumi un kāda tam saistība ar Valsts ieņēmumu dienestu (turpmāk “VID”) un Latviju? Par iespaidīgo ES Tiesas praksi, vadoties no dzīvē gūtajiem novērojumiem, mans subjektīvais viedoklis ir tāds, ka pārsvarā nevienam nepatīk, ja izrādās, ka nauda, kuru tas saņēmis un uzskatījis par savu, ir jādod prom, tādēļ ir tikai cilvēcīgi un dabīgi tas, ka tiek meklēti argumenti, kas objektīvi vai subjektīvi rada pamatu šo naudu neatgriezt. Gadījumā, ja objektīvi argumenti netiek atrasti, pareizi būtu naudu atgriezt. Savukārt, ja objektīvu argumentu konstatēt neizdodas, bet naudu atgriezt ļoti negribās, tiek pozicionēti subjektīvi argumenti. Jautājums ir tajā, vai persona, kurai nauda pienākas, tas apmierina. Ja neapmierina, pastāv tiesību aizsardzības mehānisms. Attiecīgi, šīs ir manas pārdomas par to, kādēļ ES Tiesas ir bijusi spiesta vairākkārt skaidrot ES dalībvalstīm PVN neitralitātes principu, jo PVN atgriešana citas dalībvalsts uzņēmumam, nepārprotami samazina tās dalībvalsts budžetu, kurā šis PVN sākotnēji bija ieskaitīts. Kas attiecas uz VID, labā ziņa ir tāda, ka Latvija pagaidām nav starp tām ES dalībvalstīm, kuras tiek “kauninātas” ES Tiesas nolēmumos, kārtējo reizi skaidrojot PVN neitralitātes principa būtību, ES iekšējā tirgus būtību ar brīvu apriti tajā. Tajā pašā laikā, pastāv liela perspektīva arī Latvijai tikt pieminētai ES nolēmumos. Proti, pie mūsu nodokļu speciālistiem vērsās ES dalībvalsts uzņēmums (turpmāk “Klients”), kuru ar Latvijas Republiku saista viens projekts, kas saistīts ar priekšdarbu veikšanu, lai Latvijas uzņēmuma nekustamajā īpašumā nodrošinātu IT pakalpojumus. Attiecīgi, lai Klients varētu nodrošināt pamatpakalpojumu sniegšanu, bija nepieciešami sagatavošanās darbi, kuru veikšanai algots cits Latvijas uzņēmums, kurš attiecīgajā īpašumā veica šos sagatavošanas darbus. Tā kā ar nekustamo īpašumu saistīta pakalpojumu sniegšanas vieta ir Latvija, norēķinoties ar Latvijas uzņēmumu, Klientam nācās par pakalpojumu nomaksāt arī PVN. Tā kā Klients Latvijā neveic tādu saimniecisko darbību, kuras rezultātā rodas pienākums reģistrēties Latvijas PVN reģistrā, Latvijā samaksāto PVN Klients nevar atskaitīt kā priekšnodokli Latvijā, tādēļ PVN atprasīšanu nācās veikt izmantojot PVN likuma 113. pantā noteikto atmaksas procedūru citu dalībvalstu nodokļu maksātājiem. Šī procedūra Klientam nebija sveša, jo Klients ir biznesa vidē atpazīstams uzņēmums, kurš savus IT pakalpojums sniedz arī citās ES dalībvalstīs. Tomēr, liels bija Klienta pārsteigums, ka PVN atmaksa bija atteikta, to pamatojot ar apsvērumu, ka Klientam esot bijis jāsaprot, ka bijis nepieciešams Latvijas Republikā reģistrēt patstāvīgu pārstāvniecību, kura būtu bijusi izmantojama tam, lai veiktu PVN atskaitījumus. Attiecīgi, BDO nodokļu speciālisti, centās Klienta tiesiskajās interesēs risināt jautājumu ar VID, skaidrojot PVN neitralitātes principa būtību un VID argumenta – par patstāvīgās pārstāvniecības reģistrēšanas nepieciešamības – nepareizību, tomēr VID pozīcija palika nelokāma, tādēļ Klients pieņēma lēmumu vērsties tiesā. Jāakcentē, ka gan darījumi tika slēgti ar Klientu, gan ar tiem saistīto PVN Klients samaksāja 2022.gadā, bet to, ka patstāvīgās pārstāvniecības neesamība būs VID pozicionētais pamats tam, lai VID neatmaksātu PVN Klientam, Klients uzzināja vien 2023.gadā.
Piemēram, ja uzņēmums citā ES dalībvalstī ir samaksājis PVN, bet šo nodokli tam nav iespējams minētajā dalībvalstī atskaitīt kā priekšnodokli, tam ir jābūt tiesībām to atprasīt dalībvalstij, kurā tas ir samaksāts. Proti, PVN maksā galapatērētājs un PVN slogs nevar gulties uz uzņēmumu. Tādēļ, ja ES dalībvalsts uzņēmumam nav iespējas šo summu atskaitīt, tam ir tiesības to atprasīt no tās ES dalībvalsts, kurā tas ir samaksāts.
Latvijas Republikā par šo jautājumu ir izveidojusies judikatūra. Proti, citā lietā pat Latvijas Republikas Senāts (turpmāk “Senāts”) ir nepārprotami skaidrojis VID PVN neitralitātes principu un pienākumu atmaksāt PVN, ja citas ES dalībvalsts uzņēmums to nav spējīgs izmanto atskaitīšanai, jo tādejādi tiek ierobežota brīva aprite ES iekšējajā tirgū, kas nav savienojams ar ES iekšējā tirgus būtību. Tādēļ Senāts, pat bez vēršanās ES tiesā ar lūgumu pieņemt prejudiciālu nolēmumu, atzina, ka VID pozicionētais iemesls PVN atmaksas atteikumam – nereģistrēšanās Latvijas Republikā PVN maksātāja reģistrā – pats par sevi nav tiesisks pamats, tam, lai liegtu tiesības uz PVN atmaksu.
Lai arī Klienta lietā VID uzmanība tika vērsta uz Latvijā esošo judikatūru – Senāta praksi, VID Klienta lietā tiesisku nozīmi piešķir apstāklim, ka Klientam esot bijis pienākums Latvijas Republikā reģistrēt patstāvīgu pārstāvniecību, bet Latvijas judikatūrā ir “izbrāķēta” VID pozīcija par reģistrēšanos PVN maksātāju reģistrā, kā pamatu atkāpties no pienākuma atmaksāt PVN. Tādēļ VID pozicionē, ka Latvijas judikatūra, ES direktīvas un ES Tiesas atziņas par PVN neitralitātes principu, VID neesot saistošas.
No elementāras loģikas viedokļa raugoties, Klients vairs nevar atgriezties atpakaļ tad, kad slēdza darījumus un veica maksājumus par Latvijā saņemtajiem pakalpojumiem, kas saistīti ar nekustamo īpašumu Latvijā. Savukārt, ja Klients tagad mākslīgi reģistrētu patstāvīgo pārstāvniecību, sekojot VID norādījumiem, Klienta reģistrētajai pārstāvniecībai nebūs tiesības izmantot atskaitīšanai PVN, ko Klients ir samaksājis. Atgādināšu, ka PVN neitralitātes princips nozīmē PVN atskaitīšanu vai atprasīšanu, tādēļ jāakcentē, ka VID pozicionētā pozīcija izraisa to, ka Klients ne vien nevar atskaitīt PVN, bet Klients to nevarot vairs arī atprasīt, tādēļ faktiski VID pozicionētā situācija esot tāda, ka PVN ekonomiskais slogs esot jāuzņemas pašam Klientam, bet no VID perspektīvas raugoties, PVN paliet valsts budžetā.
Rodas jautājums, vai VID ir izdomājis, ko tādu, kas nebija ienācis prātā citām VID radniecīgajām iestādēm citās ES dalībvalstīs, kuras izpelnījās ES Tiesas pārmetumus? Personīgi, es nekonstatēju neko tādu, ko ES Tiesa jau nebūtu izvērtējusi. Vērtējumu atstāju lasītāju ziņā, bet no PVN neitralitātes principa perspektīvas raugoties, es neredzu starpību starp VID pozicionēto nostāju reģistrēties PVN maksātāju reģistrā, kas izpelnījās Senāta pārmetumu, no VID pozicionētās nepieciešamības reģistrēt patstāvīgo pārstāvniecību, kas abos gadījumos, VID ieskatā, neizraisa pienākumu atmaksāt PVN.
Aizstāvot klienta tiesiskās intereses, rodas pārliecība, ka VID īsteno praksi, kura vērsta uz budžeta ieņēmumu palielināšanu, novārtā atstājot ES direktīvu un ES Tiesu vairāku gadu garumā nostiprināto praksi, kas nav savienojams ar ES iekšējā tirgus būtību. Skumīgu padara fakts, ka sarunās VID amatpersonas atstāja kompetentu speciālistu iespaidu, kas apzinās tiesību hierarhiju, piemērojamo tiesību normu tvērumu un PVN neitralitātes principu, neformāli aizbildinoties ar politiku un norādot uz nepieciešamību vērsties Latvijas Republikas Finanšu ministrijā.
Acīmredzami, ka PVN atgriešana citas ES dalībvalsts uzņēmumam, samazina nacionālo budžetu, kas nevarētu būt Latvijas Republikas Finanšu ministrijas, kā valsts budžeta pārzinātājas, politika. Tajā pašā laikā, ja tiešām pastāv politika, kas vērsta uz budžeta ieņēmumiem, šī “politika” nevar būt panākta uz ES iekšējā tirgus un tajā ietvertā brīvas aprites principa rēķina. Citiem vārdiem sakot, nevar pastāvēt dubultie standarti – tiesības uz ES atbalstu iestādēm patīk, tādēļ atbalsts tiek ar prieku aktīvi apgūts, bet pienākums maksāt citas dalībvalsts uzņēmumiem pienākošos PVN, ne pārāk patīk, tādēļ šajā daļā iestādes ietur birokrātismam raksturīgo pasivitāti, bet, ja tomēr privātpersona ļoti uzstāj uz PVN atmaksu, nākas tiesāties.
Kā tika minēts iepriekš, ES nav izteikusi tiešu pārmetumu VID, tomēr Senāts, īstenojot izpildvaras – VID – darbību kontroli, konstatēja fundamentālas problēmas un izpratnes defektus, kas nav savienojami ar PVN neitralitātes principu. Diemžēl, līdz Senāts izteica savu viedokli par VID lēmuma tiesiskumu, bija pagājuši vairāk nekā 5 gadi. Proti, no brīža, kad citas ES dalībvalsts uzņēmums vērsies ar lūgumu tam apmaksāt PVN līdz Senāts atzina, ka VID rīkojies prettiesiski, bija pagājuši vairāk nekā 5 gadi. Pat pēc visoptimistiskākajiem vērtējumiem, VID rīcība, vairākus gadus aizturot citas ES dalībvalsts uzņēmumam pienākošos PVN, nav un nevar tikt uzskatīta par vērstu uz brīvu pakalpojumu un kapitāla apriti bez ES iekšējām robežām. Izskatās, ka ES Tiesas nolēmumi, kas atzinuši tiesības uz kompensāciju gadījumos, kad ES dalībvalstis pārkāpj PVN neitralitātes principu, nav pietiekami motivējošs mehānisms, kas atturētu VID radniecīgās ES dalībvalstu iestādes no argumentu piemeklēšanas tam, lai aizturētu citai ES dalībvalsts uzņēmumam pienākošos līdzekļus līdz smagnējā tiesvedības procesa beigām, tādejādi pēc fakta, ir centieni nacionālā līmenī atkāpties no PVN neitralitātes principa. Tajā pašā laikā, nepastāv un nevar pastāvēt šaubu, ka šāda iestāžu prakse, cenšoties kāpināt nacionālos budžeta ieņēmumus uz PVN neitralitātes principa ignorēšanas rēķina, nav un nevar būt atbalstāma, jo īpaši tādēļ, ka tiesvedības procesi, lai akcentētu iestāžu darbības nepareizību prasa resursus un tiesvedības vairāku gadu garumā, kuras laikā pieprasītāj valsts uzņēmumam nav pieejami līdzekļi, kurus tas būtu varējis izmantot savas saimnieciskās darbības nodrošināšanā. Attiecīgi, no VID radniecīgajām iestādēm tiek radīti šķēršļi, jo acīmredzami, ka pastāv iekšējās ES robežas, kas bremzē brīvu apriti tajā. Lai vai kā, mēs esam priecīgi, ka Klients nav samierinājies ar acīmredzamu netaisnību un jūtamies pagodināti ar iespēju aizstāvēt Klienta tiesiskās intereses lietā, kas ir vērsta uz ES iekšējā tirgus sakārtošanu. Minētā sakarā, rodas pārliecība, ka VID nesatrauc ES Tiesu prakse un iespēja izpelnīties pagodinājumu Latvijai būt pieminētai kādā ES Tiesas nolēmumā, kurā kārtējo reizi tiktu skaidrota ES būtība, ES iekšējais tirgus, PVN neitralitātes princips un ar ES dibināšanas līgumu uzņemtās saistības iekšējo šķēršļu likvidēšanai brīvai pakalpojumu apritei ES iekšējā tirgū.
Raksta autors:
Zvērināts advokāts Jānis Zaļais
ES Tiesa vairāk nekā desmit gadus konstanti sniedz skaidrojumu dalībvalstīm par šo, autora ieskatā, saprotamo PVN sistēmu, kas vērsta uz ES iekšējā tirgus attīstību. Minētais izriet gan no līguma par ES, gan no 2006.gada 28.novembra direktīva 2006/112/EK “Par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu”, gan arī no 2008.gada 12.februāra direktīvā Nr. 2008/9/EK “Ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus Direktīvā 2006/112/EK paredzētajai pievienotās vērtības nodokļa atmaksāšanai nodokļa maksātājiem, kas neveic uzņēmējdarbību attiecīgās valsts teritorijā, bet veic uzņēmējdarbību citā dalībvalstī”, kuru nosaukumi arī izskaidro to tvērumu. Tomēr, ja reiz PVN neitralitātes princips ir tiks saprotams, rodas jautājums – kādēļ par PVN neitralitātes principu ir pieņemti neskaitāmi ES Tiesas spriedumi un kāda tam saistība ar Valsts ieņēmumu dienestu (turpmāk “VID”) un Latviju? Par iespaidīgo ES Tiesas praksi, vadoties no dzīvē gūtajiem novērojumiem, mans subjektīvais viedoklis ir tāds, ka pārsvarā nevienam nepatīk, ja izrādās, ka nauda, kuru tas saņēmis un uzskatījis par savu, ir jādod prom, tādēļ ir tikai cilvēcīgi un dabīgi tas, ka tiek meklēti argumenti, kas objektīvi vai subjektīvi rada pamatu šo naudu neatgriezt. Gadījumā, ja objektīvi argumenti netiek atrasti, pareizi būtu naudu atgriezt. Savukārt, ja objektīvu argumentu konstatēt neizdodas, bet naudu atgriezt ļoti negribās, tiek pozicionēti subjektīvi argumenti. Jautājums ir tajā, vai persona, kurai nauda pienākas, tas apmierina. Ja neapmierina, pastāv tiesību aizsardzības mehānisms. Attiecīgi, šīs ir manas pārdomas par to, kādēļ ES Tiesas ir bijusi spiesta vairākkārt skaidrot ES dalībvalstīm PVN neitralitātes principu, jo PVN atgriešana citas dalībvalsts uzņēmumam, nepārprotami samazina tās dalībvalsts budžetu, kurā šis PVN sākotnēji bija ieskaitīts. Kas attiecas uz VID, labā ziņa ir tāda, ka Latvija pagaidām nav starp tām ES dalībvalstīm, kuras tiek “kauninātas” ES Tiesas nolēmumos, kārtējo reizi skaidrojot PVN neitralitātes principa būtību, ES iekšējā tirgus būtību ar brīvu apriti tajā. Tajā pašā laikā, pastāv liela perspektīva arī Latvijai tikt pieminētai ES nolēmumos. Proti, pie mūsu nodokļu speciālistiem vērsās ES dalībvalsts uzņēmums (turpmāk “Klients”), kuru ar Latvijas Republiku saista viens projekts, kas saistīts ar priekšdarbu veikšanu, lai Latvijas uzņēmuma nekustamajā īpašumā nodrošinātu IT pakalpojumus. Attiecīgi, lai Klients varētu nodrošināt pamatpakalpojumu sniegšanu, bija nepieciešami sagatavošanās darbi, kuru veikšanai algots cits Latvijas uzņēmums, kurš attiecīgajā īpašumā veica šos sagatavošanas darbus. Tā kā ar nekustamo īpašumu saistīta pakalpojumu sniegšanas vieta ir Latvija, norēķinoties ar Latvijas uzņēmumu, Klientam nācās par pakalpojumu nomaksāt arī PVN. Tā kā Klients Latvijā neveic tādu saimniecisko darbību, kuras rezultātā rodas pienākums reģistrēties Latvijas PVN reģistrā, Latvijā samaksāto PVN Klients nevar atskaitīt kā priekšnodokli Latvijā, tādēļ PVN atprasīšanu nācās veikt izmantojot PVN likuma 113. pantā noteikto atmaksas procedūru citu dalībvalstu nodokļu maksātājiem. Šī procedūra Klientam nebija sveša, jo Klients ir biznesa vidē atpazīstams uzņēmums, kurš savus IT pakalpojums sniedz arī citās ES dalībvalstīs. Tomēr, liels bija Klienta pārsteigums, ka PVN atmaksa bija atteikta, to pamatojot ar apsvērumu, ka Klientam esot bijis jāsaprot, ka bijis nepieciešams Latvijas Republikā reģistrēt patstāvīgu pārstāvniecību, kura būtu bijusi izmantojama tam, lai veiktu PVN atskaitījumus. Attiecīgi, BDO nodokļu speciālisti, centās Klienta tiesiskajās interesēs risināt jautājumu ar VID, skaidrojot PVN neitralitātes principa būtību un VID argumenta – par patstāvīgās pārstāvniecības reģistrēšanas nepieciešamības – nepareizību, tomēr VID pozīcija palika nelokāma, tādēļ Klients pieņēma lēmumu vērsties tiesā. Jāakcentē, ka gan darījumi tika slēgti ar Klientu, gan ar tiem saistīto PVN Klients samaksāja 2022.gadā, bet to, ka patstāvīgās pārstāvniecības neesamība būs VID pozicionētais pamats tam, lai VID neatmaksātu PVN Klientam, Klients uzzināja vien 2023.gadā.
Piemēram, ja uzņēmums citā ES dalībvalstī ir samaksājis PVN, bet šo nodokli tam nav iespējams minētajā dalībvalstī atskaitīt kā priekšnodokli, tam ir jābūt tiesībām to atprasīt dalībvalstij, kurā tas ir samaksāts. Proti, PVN maksā galapatērētājs un PVN slogs nevar gulties uz uzņēmumu. Tādēļ, ja ES dalībvalsts uzņēmumam nav iespējas šo summu atskaitīt, tam ir tiesības to atprasīt no tās ES dalībvalsts, kurā tas ir samaksāts.
Latvijas Republikā par šo jautājumu ir izveidojusies judikatūra. Proti, citā lietā pat Latvijas Republikas Senāts (turpmāk “Senāts”) ir nepārprotami skaidrojis VID PVN neitralitātes principu un pienākumu atmaksāt PVN, ja citas ES dalībvalsts uzņēmums to nav spējīgs izmanto atskaitīšanai, jo tādejādi tiek ierobežota brīva aprite ES iekšējajā tirgū, kas nav savienojams ar ES iekšējā tirgus būtību. Tādēļ Senāts, pat bez vēršanās ES tiesā ar lūgumu pieņemt prejudiciālu nolēmumu, atzina, ka VID pozicionētais iemesls PVN atmaksas atteikumam – nereģistrēšanās Latvijas Republikā PVN maksātāja reģistrā – pats par sevi nav tiesisks pamats, tam, lai liegtu tiesības uz PVN atmaksu.
Lai arī Klienta lietā VID uzmanība tika vērsta uz Latvijā esošo judikatūru – Senāta praksi, VID Klienta lietā tiesisku nozīmi piešķir apstāklim, ka Klientam esot bijis pienākums Latvijas Republikā reģistrēt patstāvīgu pārstāvniecību, bet Latvijas judikatūrā ir “izbrāķēta” VID pozīcija par reģistrēšanos PVN maksātāju reģistrā, kā pamatu atkāpties no pienākuma atmaksāt PVN. Tādēļ VID pozicionē, ka Latvijas judikatūra, ES direktīvas un ES Tiesas atziņas par PVN neitralitātes principu, VID neesot saistošas.
No elementāras loģikas viedokļa raugoties, Klients vairs nevar atgriezties atpakaļ tad, kad slēdza darījumus un veica maksājumus par Latvijā saņemtajiem pakalpojumiem, kas saistīti ar nekustamo īpašumu Latvijā. Savukārt, ja Klients tagad mākslīgi reģistrētu patstāvīgo pārstāvniecību, sekojot VID norādījumiem, Klienta reģistrētajai pārstāvniecībai nebūs tiesības izmantot atskaitīšanai PVN, ko Klients ir samaksājis. Atgādināšu, ka PVN neitralitātes princips nozīmē PVN atskaitīšanu vai atprasīšanu, tādēļ jāakcentē, ka VID pozicionētā pozīcija izraisa to, ka Klients ne vien nevar atskaitīt PVN, bet Klients to nevarot vairs arī atprasīt, tādēļ faktiski VID pozicionētā situācija esot tāda, ka PVN ekonomiskais slogs esot jāuzņemas pašam Klientam, bet no VID perspektīvas raugoties, PVN paliet valsts budžetā.
Rodas jautājums, vai VID ir izdomājis, ko tādu, kas nebija ienācis prātā citām VID radniecīgajām iestādēm citās ES dalībvalstīs, kuras izpelnījās ES Tiesas pārmetumus? Personīgi, es nekonstatēju neko tādu, ko ES Tiesa jau nebūtu izvērtējusi. Vērtējumu atstāju lasītāju ziņā, bet no PVN neitralitātes principa perspektīvas raugoties, es neredzu starpību starp VID pozicionēto nostāju reģistrēties PVN maksātāju reģistrā, kas izpelnījās Senāta pārmetumu, no VID pozicionētās nepieciešamības reģistrēt patstāvīgo pārstāvniecību, kas abos gadījumos, VID ieskatā, neizraisa pienākumu atmaksāt PVN.
Aizstāvot klienta tiesiskās intereses, rodas pārliecība, ka VID īsteno praksi, kura vērsta uz budžeta ieņēmumu palielināšanu, novārtā atstājot ES direktīvu un ES Tiesu vairāku gadu garumā nostiprināto praksi, kas nav savienojams ar ES iekšējā tirgus būtību. Skumīgu padara fakts, ka sarunās VID amatpersonas atstāja kompetentu speciālistu iespaidu, kas apzinās tiesību hierarhiju, piemērojamo tiesību normu tvērumu un PVN neitralitātes principu, neformāli aizbildinoties ar politiku un norādot uz nepieciešamību vērsties Latvijas Republikas Finanšu ministrijā.
Acīmredzami, ka PVN atgriešana citas ES dalībvalsts uzņēmumam, samazina nacionālo budžetu, kas nevarētu būt Latvijas Republikas Finanšu ministrijas, kā valsts budžeta pārzinātājas, politika. Tajā pašā laikā, ja tiešām pastāv politika, kas vērsta uz budžeta ieņēmumiem, šī “politika” nevar būt panākta uz ES iekšējā tirgus un tajā ietvertā brīvas aprites principa rēķina. Citiem vārdiem sakot, nevar pastāvēt dubultie standarti – tiesības uz ES atbalstu iestādēm patīk, tādēļ atbalsts tiek ar prieku aktīvi apgūts, bet pienākums maksāt citas dalībvalsts uzņēmumiem pienākošos PVN, ne pārāk patīk, tādēļ šajā daļā iestādes ietur birokrātismam raksturīgo pasivitāti, bet, ja tomēr privātpersona ļoti uzstāj uz PVN atmaksu, nākas tiesāties.
Kā tika minēts iepriekš, ES nav izteikusi tiešu pārmetumu VID, tomēr Senāts, īstenojot izpildvaras – VID – darbību kontroli, konstatēja fundamentālas problēmas un izpratnes defektus, kas nav savienojami ar PVN neitralitātes principu. Diemžēl, līdz Senāts izteica savu viedokli par VID lēmuma tiesiskumu, bija pagājuši vairāk nekā 5 gadi. Proti, no brīža, kad citas ES dalībvalsts uzņēmums vērsies ar lūgumu tam apmaksāt PVN līdz Senāts atzina, ka VID rīkojies prettiesiski, bija pagājuši vairāk nekā 5 gadi. Pat pēc visoptimistiskākajiem vērtējumiem, VID rīcība, vairākus gadus aizturot citas ES dalībvalsts uzņēmumam pienākošos PVN, nav un nevar tikt uzskatīta par vērstu uz brīvu pakalpojumu un kapitāla apriti bez ES iekšējām robežām. Izskatās, ka ES Tiesas nolēmumi, kas atzinuši tiesības uz kompensāciju gadījumos, kad ES dalībvalstis pārkāpj PVN neitralitātes principu, nav pietiekami motivējošs mehānisms, kas atturētu VID radniecīgās ES dalībvalstu iestādes no argumentu piemeklēšanas tam, lai aizturētu citai ES dalībvalsts uzņēmumam pienākošos līdzekļus līdz smagnējā tiesvedības procesa beigām, tādejādi pēc fakta, ir centieni nacionālā līmenī atkāpties no PVN neitralitātes principa. Tajā pašā laikā, nepastāv un nevar pastāvēt šaubu, ka šāda iestāžu prakse, cenšoties kāpināt nacionālos budžeta ieņēmumus uz PVN neitralitātes principa ignorēšanas rēķina, nav un nevar būt atbalstāma, jo īpaši tādēļ, ka tiesvedības procesi, lai akcentētu iestāžu darbības nepareizību prasa resursus un tiesvedības vairāku gadu garumā, kuras laikā pieprasītāj valsts uzņēmumam nav pieejami līdzekļi, kurus tas būtu varējis izmantot savas saimnieciskās darbības nodrošināšanā. Attiecīgi, no VID radniecīgajām iestādēm tiek radīti šķēršļi, jo acīmredzami, ka pastāv iekšējās ES robežas, kas bremzē brīvu apriti tajā. Lai vai kā, mēs esam priecīgi, ka Klients nav samierinājies ar acīmredzamu netaisnību un jūtamies pagodināti ar iespēju aizstāvēt Klienta tiesiskās intereses lietā, kas ir vērsta uz ES iekšējā tirgus sakārtošanu. Minētā sakarā, rodas pārliecība, ka VID nesatrauc ES Tiesu prakse un iespēja izpelnīties pagodinājumu Latvijai būt pieminētai kādā ES Tiesas nolēmumā, kurā kārtējo reizi tiktu skaidrota ES būtība, ES iekšējais tirgus, PVN neitralitātes princips un ar ES dibināšanas līgumu uzņemtās saistības iekšējo šķēršļu likvidēšanai brīvai pakalpojumu apritei ES iekšējā tirgū.
Raksta autors:
Zvērināts advokāts Jānis Zaļais