Balstoties uz Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2018/843 [1] virtuālās valūtas ir uzskatāmas par vērtības atspoguļojumu un maiņas līdzekli, nevis kā par finanšu instrumentu. Šis ir pamatots ar faktu, ka virtuālās valūtas neizsniedz vai negarantē centrālā banka vai kāda valsts iestāde un tās nav piesaistītas citām atzītām valūtām.
Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (plašāk pazīstama kā ESAO) savā 2020. gada apskatā par virtuālo valūtu aplikšanu ar nodokļiem[2] norādīja trīs iemeslus kāpēc virtuālās valūtas nav uzskatāmas par oficiāliem finanšu instrumentiem un tie ir šādi:
- Pierādījumu trūkums tam, ka virtuālās valūtas tiek izmantotas kā neatkarīgas norēķinu vienības. Attiecīgi, virtuālās valūtas galvenokārt atspoguļo vērtību, kas pielīdzināta kādai citai valūtai.
- Iespēja norēķināties ar šīm valūtām ir krietni ierobežota salīdzinājumā ar, piemēram, eiro vai ASV dolāriem.
- Pēc ESAO uzskatiem virtuālās valūtas ir pārāk svārstīgas, lai tās varētu uzskatītas par uzticamiem uzkrāšanas līdzekļiem.
Valsts ieņēmumu dienests (turpmāk – VID) 2019. gada vadlīnijās par nodokļu un grāmatvedības normatīvā regulējuma piemērošanu darījumiem ar virtuālo valūtu norāda arī iemeslus, kādēļ, saskaņā ar Gada pārskatu un konsolidēto gada pārskatu likumu, virtuālās valūtas arī grāmatvedības uzskaitē nav uzskatāmas par finanšu instrumentiem. Šie iemesli ir šādi:
- Darījums ar virtuālajām valūtām nav atzīstams par vienošanos starp pusēm, kur viena puse iegūst finanšu aktīvus, savukārt otrai pusei rodas finanšu saistības vai vērtspapīri;
un
- Virtuālas valūtas nav oficiālas valūtas, tām nav likumīga maksāšanas līdzekļa statusa un šo valūtu emisija un izmantošana arī netiek regulēta[3].
Balstoties uz augstāk minēto VID iesaka uzņēmumiem, kuri veic transakcijas ar virtuālajām valūtām, grāmatvedībā virtuālās valūtas uzskaitīt apgrozāmo līdzekļu sastāvā kā krājumus un vērtību norādīt eiro valūtā. Tā, kā virtuālās valūtas grāmatvedībā jāuzskaita kā krājumus, tad darījumi kuros tiek izmantotas virtuālās valūtas ir klasificējami kā preču apmaiņa jeb barters.
Veicot vienas virtuālās valūtas apmaiņu pret citu virtuālo valūtu, izmainoties šo valūtu vērtībai, starpība, kas radusies maiņas darījumā iekļaujama peļņas vai zaudējumu aprēķinā.
Ņemot vērā, ka uzņēmumam sagatavojot savu bilanci apgrozāmos līdzekļus nepieciešams pārvērtēt, tad VID norāda, ka virtuālās valūtas bilances datumā krājumos norāda iegādes vērtībā vai tirgus cenās, norādot zemāko no šīm vērtībām.
[1] Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2018/843 (2018. gada 30. maijs), OJ L 156, 19.6.2018, p. 43–74. https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=CELEX%3A32018L0843.
[2] OECD (2020), Taxing Virtual Currencies: An Overview Of Tax Treatments And Emerging Tax Policy Issues, OECD, Paris. www.oecd.org/tax/tax-policy/taxing-virtual-currencies-an-overview-of-tax-treatments-and-emergingtax-policy issues.htm
[3]Valsts ieņēmumu dienesta vadlīnijas par nodokļu un grāmatvedības normatīvā regulējuma piemērošanu darījumiem ar virtuālo valūtu.https://www.vid.gov.lv/sites/default/files/virtuala-valuta-vadlinijas-2019_1.pdf