Saprotams, ka darbaspēka kustība notiek dažādos virzienos. Arī komandējumos Latvijā strādājošie dodas arvien biežāk, tādēļ rodas jautājumi par šo tēmu. Numura tēmas ietvaros sniedzam atbildi arī uz kādu lasītāja jautājumu, kura autors vēlas gūt skaidrāku priekšstatu par komandējumu, darba braucienu un darbinieka nosūtīšanu, kā arī dienas naudas kompensēšanu.
Būtiskākais no likumiem
Par komandējumu uzskatāms ar vadītāja rakstisku rīkojumu apstiprināts darbinieka (valsts ierēdņa, amatpersonas u.tml.) brauciens uz noteiktu laiku uz citu apdzīvotu vietu Latvijā vai uz ārvalstīm, savukārt, ja darbinieka pastāvīgā darba vieta ir ārvalstī, tad uz citu valsti vai uz Latviju. Šī brauciena mērķim jābūt paredzētam, lai:
- pildītu darba vai dienesta uzdevumus;
- papildinātu zināšanas un paaugstinātu kvalifikāciju (t.s. mācību komandējums). Komandējuma dienas naudu šajā gadījumā apmaksā 100% apmērā no Ministru kabineta (MK) noteikumos Nr. 969 "Kārtība, kādā atlīdzināmi ar komandējumiem saistītie izdevumi" paredzētās diennakts normas.
Par darba braucienu uzskatāms darbinieka darbs vai dienests, ja tas saskaņā ar noslēgto darba līgumu vai amata aprakstu norisinās ceļā (piemēram, autosatiksmes, dzelzceļa, jūrniecības vai aviācijas nozarē) Latvijā vai ārvalstīs vai darbs saistīts ar regulāriem un sistemātiskiem izbraukumiem un pārvietošanos (piemēram, celtniecības vai mežizstrādes nozarē). Dienas naudu šajā gadījumā apmaksā 100% apmērā no MK noteikumos Nr. 969 paredzētās diennakts normas, ja darbiniekam nekompensē ēdināšanu trīs reizes.
Ja darbiniekam nodrošināta bezmaksas uzturēšanās, t.i., viesnīca (naktsmītne), un ēdināšana vismaz trīs reizes dienā (tostarp no citas institūcijas finanšu palīdzības līdzekļiem) vai bezmaksas uzturēšanās nodrošināta saskaņā ar Eiropas Savienības (ES) normatīvo aktu regulējumu, tad ar institūcijas vadītāja atļauju par katru komandējuma vai darba brauciena dienu viņam izmaksā līdz 30% no komandējuma (darba brauciena) dienas naudas (kompensācijas par papildu izdevumiem) normas.
Darbinieka nosūtīšana regulēta Darba likumā (DL). Tā ir darbinieka nosūtīšana uz noteiktu laika periodu veikt darbu par labu citam uzņēmumam uz citu valsti, kurā viņš parasti neveic darbu, saglabājot darba tiesiskās attiecības ar darbinieku. Darbinieka nosūtīšanas gadījumā dienas naudu kompensē tikai 30% apmērā no noteiktās diennakts normas.
Lasītāja jautājumi
Ja ražošanas uzņēmums nosūta darbinieku uz citu ES vai Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) valsti veikt garantijas remontu jau uzstādītai iekārtai, vai tā DL izpratnē ir darbinieka nosūtīšana?
Ja ražošanas uzņēmums nosūta darbinieku uz citu ES vai EEZ valsti veikt iekārtas uzstādīšanu, vai tā ir darbinieka nosūtīšana DL izpratnē? Šāda veida darbi nav regulāri, tie ir īslaicīgi un parasti ilgst līdz divām nedēļām.
Vai šādā gadījumā darba devējam obligāti jāveic izmaiņas darba samaksā par šo periodu? Vai par šo periodu darbiniekam papildus jāmaksā darba samaksa, kāda ir salīdzināmam darbiniekam ES vai EEZ valstī, uz kuru sūta uzņēmuma darbinieku?
Atbildes uz jautājumiem
Lai atbildētu uz lasītāja jautājumu, analizēti šādi normatīvie tiesību akti:
- DL;
- MK noteikumi Nr. 969;
- direktīva 2006/123/EK par pakalpojumiem iekšējā tirgū (Direktīva);
- Līgums par Eiropas Savienības darbību (LESD).
Darbinieka nosūtīšana vai komandējums
Atbilde uz šo jautājuma daļu veidota, konsultējoties ar Valsts darba inspekciju.
DL 14. panta 1. daļā noteikts, ka darbinieka nosūtīšana DL izpratnē ir gadījumi, kad saistībā ar starptautisko pakalpojumu sniegšanu:
- darba devējs, pamatojoties uz līgumu, ko viņš noslēdzis ar personu, kuras labā veiks darbu, nosūta darbinieku uz citu valsti;
- darba devējs nosūta darbinieku uz citā valstī esošu filiāli vai koncernā ietilpstošu uzņēmumu;
- darbaspēka nodrošināšanas pakalpojuma sniedzējs kā darba devējs nosūta darbinieku darbaspēka nodrošināšanas pakalpojuma saņēmējam, kura labā un vadībā veiks darbu, ja tā uzņēmums atrodas citā valstī vai arī tas veic savu darbību citā valstī.
DL 14. panta 2. daļā noteikts, ka nosūtītais darbinieks šā likuma izpratnē ir darbinieks, kas noteiktu laiku veic darbu citā valstī, nevis valstī, kurā viņš parasti veic darbu.
Lai identificētu darbinieku nosūtīšanu, jāizpildās trīs kritērijiem:
- noslēgts darba līgums starp darbinieku un darba devēju;
- noslēgts pakalpojuma līgums starp Latvijas uzņēmumu un ES vai EEZ uzņēmumu;
- Latvijas uzņēmuma darbinieks veic darbu ārpus savas darba vietas Latvijā ES vai EEZ uzņēmuma labā atbilstoši divu uzņēmēju noslēgtam pakalpojuma līgumam.
DL nav paredzēts minimālais dienu skaits, lai darbinieka braucienu veikt darbu citā valstī atzītu par nosūtījumu. Līdz ar to, ja izpildās DL minētie nosacījumi, arī darbinieka braucienu tikai uz vienu dienu var atzīt par nosūtījumu.
MK noteikumu Nr. 969 2. punktā paredzēts, ka par komandējumu uzskatāms ar komersanta, organizācijas, iestādes vai citas institūcijas vadītāja vai viņa pilnvarotas personas rakstisku rīkojumu apstiprināts darbinieka brauciens uz noteiktu laiku uz citu apdzīvotu vietu Latvijas Republikā vai, ja darbinieka pastāvīgā darba vieta ir ārvalstī, − ārvalstī, vai uz ārvalstīm, kā arī no ārvalstīm uz Latvijas Republiku (ja darbinieka pastāvīgā darba vieta ir ārvalstīs), lai pildītu darba uzdevumus vai papildinātu zināšanas un paaugstinātu kvalifikāciju.
Senāta Civillietu departaments 2014. gada 30. septembra spriedumā lietā SKC-2425/2014 norādījis, ka darbinieka nosūtīšana ir viens no komandējuma veidiem, kas ietver pārrobežu elementu, proti, darbinieku nosūta veikt darbu ārvalstīs. Nosūtīšanai darbā obligāti jānotiek pārrobežu pakalpojumu sniegšanas kontekstā, kā arī visu darba laiku jāpastāv darba attiecībām starp uzņēmumu un šo darbinieku. Tādēļ darbinieka nosūtīšana pēc būtības atbilst komandējumam, kas ietver starptautisko elementu, proti, pakalpojumus sniedz citā valstī, kurā tos parasti nesniedz, un darbu veic personas, ar ko darba devējs noslēdzis līgumu par konkrēta darba veikšanu, labā.
Piemēram, ja darba devējs nosūta darbinieku uz ārzemēm mācīties, uzlabot prasmes citā uzņēmumā, atlasīt preces, izveidot kontaktus ar ārvalstu uzņēmējiem vai atrast pircējus, tas ir komandējums. Savukārt tad, ja darba devējs nosūta darbinieku veikt darbu uzņēmumā ārvalstīs un darba devējs saņem no ārvalstu uzņēmuma atlīdzību, tā ir darbinieka nosūtīšana. Komandējuma gadījumā tiešu labumu no darbinieka darba gūst Latvijas darba devējs. Nosūtīšanas gadījumā labumu no nosūtītā darbinieka darba gūst pakalpojuma saņēmējs, savukārt Latvijas darba devējs saņem atlīdzību par pakalpojuma sniegšanu.
Direktīvas 4. panta 1. punktā paredzēts, ka pakalpojums ir jebkāda saimnieciskā darbība, ko parasti veic par atlīdzību. LESD 50. panta izpratnē atlīdzības galvenā pazīme ir ekonomiski izteikts pienākums, kas otrai pusei izriet no konkrētā pakalpojuma. Līdz ar to starp uzņēmumiem pastāv pakalpojuma sniegšanas attiecības, ja viens uzņēmums pilda darbu otra uzņēmuma labā par atlīdzību. Atlīdzība ir būtisks nosacījums, lai nošķirtu darbinieka nosūtīšanu no darbinieka nosūtīšanas komandējumā. Pakalpojumu sniegšanu raksturo arī tas, ka uzņēmums atbild par pakalpojuma sniegšanas kvalitāti, nekvalitatīvi izpildīta darba sekām pakalpojuma saņēmējam, kā arī pats var izvēlēties darbinieku skaitu, kas sniedz šo pakalpojumu.
No minētā pirmšķietami konstatējams, ka abas jautājumos minētās situācijas neatbilst DL 14. pantā ietvertajiem darbinieku nosūtīšanas kritērijiem, jo nav konstatējams, ka sniegts pakalpojums Direktīvas un LESD izpratnē. Taču jāņem vērā, ka konkrētajā situācijā, lai varētu izvēlēties piemērojamo regulējumu, jāizvērtē apstākļu kopums.
Samaksa par darba veikšanu citā valstī
DL 14.2 panta 1. daļā noteikts, ka darba devējam, kas nosūta darbinieku veikt darbu citā ES dalībvalstī vai EEZ valstī, neatkarīgi no darba līgumam un darba tiesiskajām attiecībām piemērojamā likuma šim darbiniekam jānodrošina nodarbinātības noteikumi un darba apstākļi, kas atbilst attiecīgās valsts normatīvajiem aktiem vai darba koplīgumiem, kuri atzīti par vispārsaistošiem. Līdz ar to darba samaksa jāmaina tikai saskaņā ar šajā jomā strādājošo darba koplīgumu, ja tāds ir, vai atbilstoši valsts normatīvajiem tiesību aktiem, kuros noteikts minimālais atalgojums.
Darba devējam saskaņā ar DL 14.2 panta 5., 6. un 7. daļu jāmaksā komandējuma dienas nauda 30% apmērā no komandējuma dienas naudas normas, kas noteikta normatīvajos aktos, kuros regulēta ar komandējumiem saistīto izdevumu atlīdzināšana. Komandējuma dienas naudu var nemaksāt, ja izpildās viens no šiem nosacījumiem:
- darbiniekam nodrošināta ēdināšana trīs reizes dienā;
- darbiniekam izmaksājamā darba samaksa ir tāda pati kā salīdzināmam darbiniekam valstī, uz kuru darbinieks nosūtīts veikt darbu.
Tomēr jāvērtē, vai darba līgumā vai koplīgumā nav paredzēti citi nosacījumi. Taču, ja darbiniekam maksā komandējuma naudu, tā jebkurā gadījumā uzskatāma par izdevumu kompensāciju, bet ne darba samaksas daļu.
Līdz ar to, ja darba devējs konstatē, ka darbinieku nodarbināšanas nosacījumi tomēr atbilst DL 14. panta 1. un 2. daļā minētajam, tad uz darbiniekiem attiecināmi darbinieku nosūtīšanas noteikumi, kā arī jāievēro uzņemošās valsts noteikumi, kuros paredzēts konkrēts regulējums situācijā, kad darbinieks veic darbu uzņemošās valsts teritorijā.
Taču, ņemot vērā, ka, kā jau minēts, uz šo gadījumu attiecināms regulējums par komandējumu, nevis nosūtījumu, jāmaksā darba samaksa saskaņā ar darba līgumu, kā arī MK noteikumos Nr. 969 noteiktā komandējuma nauda.
Kas ir kas?
Tātad, atbildot uz jautājumu, secināms, ka tad, ja ražošanas uzņēmums nosūta darbinieku veikt garantijas remontu jau uzstādītai iekārtai uz citu ES vai EEZ valsti, tā nav uzskatāma par darbinieka nosūtīšanu DL izpratnē, bet gan par komandējumu.
Ja ražošanas uzņēmums nosūta darbinieku uz citu ES vai EEZ valsti veikt iekārtas uzstādīšanu, pieņemot, ka uzstādīšana iekļauta iekārtas pārdošanas cenā, tā nav uzskatāma par nosūtīšanu DL izpratnē, bet gan par komandējumu. Ja uzstādīšanu sniedz kā atsevišķu pakalpojumu par atlīdzību, tad tas uzskatāms par nosūtījumu.
Komandējuma gadījumā par periodu, kurā darbinieks veic darbu citā valstī, jāmaksā darba samaksa darba līgumā paredzētajā apmērā, kā arī komandējuma nauda.
Avots: iTiesības