Nedomājot ilgtermiņā, pie sarūkošā nodokļu maksātāju skaita mūs gaida tikai sliktas ziņas

Viens no valdības visvājāk padarītajiem darbiem ir tas, ka nav skaidrs, kādos sektoros un ar kādu mērķi mēs investēsim to naudu, kas mums būs pieejama. Tādēļ valstij steidzami jārīkojas, ja tas vēl vispār ir iespējams, un jāveido realizējama ilgtermiņa stratēģija, citādi ik gadu nāksies dzirdēt sliktas ziņas par kārtējo nodokļu palielināšanu, intervijā "Delfi Bizness" saka "BDO Latvia" vadošais partneris, zvērināts advokāts Jānis Zelmenis.

- Aiz muguras mums ir smags pandēmijas gads, varbūt varat pavērtēt līdzšinējo situāciju, valdības darbu un atbalstu, uzņēmēju finansiālo situāciju un darbību pandēmijas laikā? Kādus secinājumus varat izteikt no savas puses?

Es domāju, ka šī brīža situācija un smagais gads, ko bieži apzīmē ar krīzi, ir unikāla. Tā ir tik nozīmīga un apjomīga, ka to nevar tā pavirši dalīt, kaut arī mūsu sabiedrība ir sašķēlusies divās daļās – vieni ir tie, kuri lamā valdību, bet otri – kuri dzied slavas dziesmas. Manuprāt, ir pārāk primitīvi šo pandēmijas gadu un iespaidu noreducēt vai nu uz lamāšanu, kas man gan emocionāli būtu tuvāk, vai dziedāt slavas dziesmas. Tā īpatnība pandēmijas gadā ir sekojoša. Ja ir klasiska krīze, kāda bija 2008.-2010. gadā, tad finanšu burbuļa sprāgšanas, nekustamā īpašuma tirgus sagrūšanas un attiecīgi celtniecības paralīzes rezultātā visa ekonomika daudzmaz vienlīdzīgi stagnēja. Tolaik krīzes tvēriens bija daudz plašāks. Savukārt šobrīd situācija ir interesanta. No vienas puses, notiek ekonomikas pārkaršanas konkrētās sfērās, un es to varu raksturot ar sekojošu piemēro, ko es kā uzņēmējs piedzīvoju brīdī, kad man bija nepieciešams saņemt nestandarta pakalpojumu interneta pieslēguma ierīkošanai. Ja es būtu banka vai mans budžets būtu virs miljona, tad šim uzņēmumam ir attiecīga divīzija, kas mani apkalpos uzreiz, bet, ja tā nav, tad nestandarta risinājuma situācijā man šo pakalpojumu nākas gaidīt vismaz divus mēnešus! Un tad rodas jautājums – ko darīt? Jo man tā vajadzība šajā laikā nepazūd. Latvijā šo pakalpojumu nevar saņemt pienācīgā kvalitātē, jo nav cilvēkresursu, un šī joma ir pārkarsusi.

Turpat blakus ir tūrisma un ēdināšanas sektors ar oficiantiem, pavāriem, apkopējām, kuri cieta smagāk un kādu brīdi saņēma valsts atbalstu. Šādā veidā ziemu esam pārcietuši, taču pateikt, ka jebkuru apkopēju varēs pārkvalificēt par datortīklu vai IT speciālistu, ir mazliet naivi un tas ir grūti izdarāms. Protams, kaut ko var pārkvalificēt, taču tas prasa laiku un ļoti lielus un mērķtiecīgus ieguldījumus. Ja runājam par to cilvēku kategoriju, kas ir jauni un grib mācīties, pie reizes jāsaprot, vai valstij ir izveidota ekonomiskā stratēģija un skaidri saprotams virziens.

- Vai, pēc Jūsu domām, tāds ir?

Mana atbilde ir vienkārša. Viena no mūsu ekonomikas galvenajām problēmām ir tāda, ka mēs kā valsts vispār nesaprotam, kādā virzienā mēs gribam attīstīt savu ekonomiku un kādas ir mūsu prioritātes. Mēs vienkārši risinām kaut kādus šajā brīdī esošus jautājumus, ar zināmu, cik nu Dievs devis, intelektu un pieejamajiem resursiem.

Te vairāk ir stāsts par to, ka šī pandēmija atstās dziļas sekas, un Latvija mainīsies ne tikai tādā virzienā, ka būs vajadzīgi mazāk nomātie biroji (kas gan ir pozitīvs aspekts, jo strādāt ir iespējams tikpat labi no Rīgas vai Dubaijas). Problēma ir tajā, ka arī krīze jāpārvar ar domu, ka mēs saprotam, ko gribam no ekonomikas. Viens no šībrīža valdības visvājāk padarītajiem darbiem ir tas, ka nav skaidrs, kādos sektoros un ar kādu mērķi mēs investēsim to naudu, kas mums būs pieejama.

Premjers Krišjānis Kariņš gan ierunājās, ka tagad esot īstais brīdis ķerties pie Latvijas ekonomikas viedās jeb gudrās reindustrializācijas. Viņam var piekrist tajā ziņā, ka brīdis patiešām ir piemērots - būs pieejama liela ES nauda, un mūsu ekonomikai reindustrializācija ir ļoti vajadzīga un aktuāla, jo tās deindustrializācija notika vēl pagājušā gadsimta 90. gados. Tāpēc ar interesi gaidu, kas notiks tālāk.

- Valsts parāds pieaug, tādēļ gan ekonomisti, gan citi eksperti satraucas, kā šo aizņēmumu nākotnē atdosim, ņemot vērā, ka iedzīvotāju skaits sarūk. Vai tas neizbēgami liecina par nodokļu sloga palielināšanu esošajiem iedzīvotājiem vai ir vēl kādi citi varianti?

Mums vispār ekonomika un politiskā plānošana, ko es pat liktu pēdiņās, jo tādas mums praktiski nav, ir ļoti vērsta uz īstermiņu. Dažreiz tā ir līdz gada beigām, citreiz – līdz fondu naudas pieejamības sākumam, bet pēc tam - līdz Saeimas vēlēšanām. Mums tie plānošanas horizonti ir smieklīgi īsi, tiek runāts par gadu vai diviem, un nekas mums netiek domāts ilgtermiņā.

Šo neatkarības periodu sāku novērot 19 gadu vecumā, un 30 gadus tas bijis manā acu priekšā. Pirmo reizi ir tāda situācija, ka vienā pusē ir absolūta sektoru pārkaršana, bet otrā pusē - pilnīgs sabrukums. Valdībai nav skaidrības par prioritātēm un plāniem. Un atsevišķa smaga tēma ir cilvēkresursu trūkums Latvijā. Tas jau pirms pandēmijas bija katastrofālā līmenī, un man nav skaidrs, ko mēs darām.

- Kāds tad, Jūsuprāt, ir risinājums?

Es domāju, ka Latvijas atdzimšana, ja tāda vispār vēl ir iespējama, veidotos trīssavienībā – izglītība, veselība (dzimstība) un zinātne un pētniecība. Ja paskatāmies šīs jomas, tajās neko izcilu šobrīd neesam sasnieguši.

Es kā pasniedzējs saviem studentiem vienmēr rekomendēju – veidojiet ģimenes, dzemdējiet un izglītojiet bērnus, jo tas būs drošāk nekā ar Latvijas pensiju sistēmu. Es domāju, ka tā ir viena no klasiskām un pārbaudītām vērtībām, un bērni parūpēsies par saviem vecākiem labāk nekā valsts. Manuprāt, Rietumu pensiju sistēma ir sasniegusi savu finiša stadiju, jo dati liecina, ka dzimst aizvien mazāk cilvēku, vecie cilvēki dzīvo ilgāk, un tie, kas šodien maksā par pensionāriem, nav droši, ka pēc 20-30 gadiem būs pietiekami daudz cilvēku, kuri spēs segt viņu pensiju. Tā ir galvenā dilemma, jo, ja cilvēks analizē šos datus, tie nepārliecina. Starp citu, pandēmija arī parādīja, ka valsts sniedz atbalstu, taču, vai valsts sniedza tādu atbalstu, ka visi guva zināmu solidaritātes sajūtu? Bija tādi, kuriem pateica: ziniet, par jums nekas nav maksāts, jums nekas nepienākas. Bet ēst taču tāpat gribas, un šādā brīdī nav īstais laiks būt tik principiāli pareiziem un pārmest cilvēkiem, ka viņi līdz tam pelnījuši aploksnēs un valsti nav apgrūtinājuši ar savu klātbūtni, tāpēc es domāju, ka atteikt minimālu atbalstu ir nepareizi. Un tā galu galā ir krīzes stimulēšanas ābece – labāk izdalīt 200-300 eiro katram cilvēkam, lai nauda ieplūst ekonomikā - tas tomēr tautsaimniecībai ir labāk, nekā neatbalstīt šos cilvēkus tikai tāpēc, ka nav veiktas sociālās iemaksas.

Manuprāt, Rietumu pensiju sistēma ir sasniegusi savu finiša stadiju, jo dati liecina, ka dzimst aizvien mazāk cilvēku, vecie cilvēki dzīvo ilgāk, un tie, kas šodien maksā par pensionāriem, nav droši, ka pēc 20-30 gadiem būs pietiekami daudz cilvēku, kuri spēs segt viņu pensiju.

- Pēdējās nedēļās aizsākusies diskusija par iespējamo 2. līmeņa pensiju līdzekļu pārdali. Cik korekts solis tas būtu šajā situācijā?

Tas ir labi un vienlaicīgi tas ir vājprātīgi. Vājprātīgi tas ir tad, ja to izdara klasiskā Latvijas izpildījumā – atradām vēl nenozagtu naudu, tagad sadalīsim, noturēsimies pie varas vēl kādus piecus gadus, un pēc tam aiz mums kaut vai ūdens plūdi, jo tā vairāk nebūs mūsu problēma. Ja to darītu gudrāk – skatīties, ka varam paņemt naudu un ar to kaut ko izdarīt, lai veicinātu attīstību. Ja tā netiktu vienkārši apēsta, bet ieguldīta izglītībā, veselībā vai dzimstības veicināšanā, tad valsts varētu palielināt savu konkurētspēju. Bieži vien man saka – Jāni, tu tik gudri izsakies, bet ko tad tu darītu, ja pēkšņi būtu šo nelaimīgo vietā? Tad es vienmēr saku, ka mēs varētu vai nu ar aizņemtu naudu vai palielinot savus iekšējos resursus, izdarīt vienreiz kaut ko tādu, kas veidotu ilgtermiņa attīstību.

- Daudzi cilvēki netic, ka nauda tiks iztērēta lietderīgi, līdz ar to vai nav tā, ka šis ierosinājums vēl vairāk var mazināt uzticību pensiju sistēmai?

Man ir tēlaini pretstati – brauciet caur Jūrmalu, Lielupi, Bulduriem, un tur var redzēt bagātību, un pretī izmirusī Latgale, izmirusī Vidzeme un daļēji izmirusī Kurzeme. Ir jābeidz stimulēt šāda īstermiņa bagātināšanās šaurā lokā un jādomā plašāk – par sabiedrības turību un pārticību, ilgtspējīgu attīstību.

Šeit nonākam pie vēl viena blakus faktora – institucionālā vājuma. To, ko mēģina izdarīt, piemēram, JKP, ir politiski riskants solis. Bet, ja tas tiktu darīts ar mērķi uzsākt ilgtermiņa attīstību, es teiktu, ka droši vien to var darīt, jo citu variantu jau vairs daudz nav atlicis, izņemot to anekdotisko piemēru: pieteikt karu Zviedrijai un ātri padoties, ko mēs jau principā darām ar Eiropas Komisiju. Jo lielākais notikums ekonomikā mums ir fondu piešķiršana. Nedod dies, mums atnāktu ziņa, ka fondi ir atcelti – tā varētu būt visbēdīgākā ziņa mūsu ekonomikai.

Runājot par institucionālo vājumu - mums ir gan Vēlēšanu likums, gan Satversme. Manā skatījumā tā ir pārrakstīta Veimāras konstitūcija, kuru pati Vācija jau ir pārrakstījusi un dzīvo pēc citas konstitūcijas, tāpat visas pārējās Eiropas Savienības valstis, pat mūsu kaimiņvalstis, dzīvo ar pārrakstītām konstitūcijām, izņemot Latviju. Mēs dzīvojam ar šo pēc Pirmā pasaules kara radīto juridisko produktu. Vācieši no tās atteicās ar domu, ka tā ir ļoti demokrātiska, un rada situāciju, ka neviena rokās nav kontroles un nav stingras izpildvaras. Tā noveda Vāciju pie situācijas, ka cīņā ar haosu pie varas nāca Hitlers. Mums valda haoss, un periodiski rodas situācija, ka koalīcijā ir 4-5 partijas, ideālā gadījumā - trīs. Latvijā nekad nebūs situācija, kad valdīs viena partija. Diemžēl. Un tas ir institucionālais vājums. Ko es redzu, piemēram, Dubaijā? Ja vara ir izglītota un nes gaismu, tad tā ir absolūti labākais ceļš uz labklājību, izaugsme un turība tiek veicināta tā, ka tā skar visus. Un es nerunāju par tiem miljonāriem, kuri dzīvo Lielupē vai Mežaparkā, bet es runāju par autoceļiem, medicīnu, debesskrāpjiem, lidostām un tamlīdzīgām lietām.

- Asas diskusijas un neapmierinātību izraisījušas nodokļu izmaiņas, kas stājās spēkā šā gada 1. jūlijā – kādas ir Jūsu domas par tām?

Protams, tas ir neīstais laiks, bet man tas šķiet maznozīmīgi, jo bēdīgā ziņa ir tā, ka pie sarūkoša nodokļu maksātāju skaita mūs gaida tikai sliktas ziņas. Ja nenāksim pie prāta un neveicināsim strauju ilgtermiņa attīstību pareizā virzienā, par ko man ir lielas šaubas, tad šādas ziņas mums būs katru gadu. Tagad esam iebāzuši strausa galvu smiltīs attiecībā uz nekustamā īpašuma nodokli, bet pašreizējā situācija attiecas uz mikrouzņēmuma nodokļa maksātājiem un pašnodarbinātajiem.

Pirmo reizi atjaunotās valsts vēsturē bija situācija, kad valsts izmaksā kaut kādas subsīdijas un atbalstus cilvēkiem. Nu tad protams, valdība kā ļaunā murgā ieraudzīja: ārprāts, cik Latvijā maz cilvēku maksā sociālās iemaksas no reālām summām, bet maksā no kaut kādiem štruntiem. Tas, kāpēc viņi tā maksā, ir cits jautājums – viņi maksā, jo neuzticas, un tāpēc, ka viņiem jāizdzīvo šodien, tādēļ viņi labāk paņem lielāku summu aploksnē un pabaro sevi un bērnus, nekā domā par lielāku nākotni. Tāpēc no nodokļu palielināšanas pie esošās attīstības mums neizbēgt, un tas mūs gaida vēl vismaz tuvākos desmit gadus, ja mēs nesāksim radikāli labot savu ekonomisko kursu. Skaidrs ir tas, ka šādas ziņas pie valdības koalīcijas ar piecām vai sešām koalīcijas partnerēm, ar šo sačakarēto un nokavēto vakcināciju, neizsauc lielu vēlmi plaukšķināt plaukstas un spiegt sajūsmā par valdības darbu. Jā, nodokļi ir lielāki, bet es gribu saprast, ko es saņemšu pretī un kādu kvalitāti. Ja kvalitātes vietā es redzu nekvalitatīvu māžošanos, tad uzticības nav.

No nodokļu palielināšanas pie esošās attīstības mums neizbēgt, un tas mūs gaida vēl vismaz tuvākos desmit gadus, ja mēs nesāksim radikāli labot savu ekonomisko kursu. Tā negācija ir vairāk saistīta nevis ar to, ka 1. jūlijā vai vispār nevajag pacelt nodokli. Mēs esam apburtajā lokā – nepacelt mēs nevaram, jo ekonomikā strauji trūkst avotu budžeta papildināšanai – mums nav ekonomiskās attīstības, ir maz uzņēmumu ar augstu pievienoto vērtību, izzūdošs cilvēkresursu apjoms un mums nepieplūst ārvalstu investīcijas tādā apjomā, lai mēs to varētu kompensēt.

Ziņās ik dienas redzam informāciju, ka aug bagātāko cilvēku labklājība, bet "parastais" cilvēks šos uzlabojumus tik izteikti neredz...

Sociālā polarizācija Latvijā ir viena no augstākajām ES. Tagad diskutējam par to, ka sakām: dārgie sociālā nodokļa maksātāji, tagad jūs nevarēsiet maksāt nodokli no izdomātām summām, bet jums jāmaksā no 1500 eiro ceturksnī. Un tad ir tāda skaudra izvēle, kā es skarbi saku: es varu aiziet no šīs dzīves, nopirkt biļeti un aizbraukt uz Īriju vai citur, vai aiziet ēnu ekonomikā, un šis pēdējais variants no šīm trim izvēlēm ir labākais. Un tad atkal mēs saķeram galvu, ka ēnu ekonomika pieaug. Problēma ir tajā, ka esam apburtajā lokā, un ir ļoti maz vai pat neviena varianta, kas parādītu, kā mēs loģiski varētu to pārraut, lai ietu sistemātiskas attīstības virzienā, kas mūs nekad neatgrieztu šajā purvā.

- Stratēģijas ilgtermiņam tiek veidotas, teorijā izskatās skaisti, taču bieži vien tās paliek uz papīra, mainās valdības un atkal viss tiek domāts no jauna. Vai kādreiz pienāks tā skaistā nākotne?

Grūti ir tagad apelēt pie sabiedrības, īpaši tiem, kuri sasnieguši pensijas vecumu: ir jāpaciešas, jāsavelk jostas. Īpaši grūti šādus izteikumus saprast tiem, kuri piedzīvojuši privatizācijas izzagšanu, denacionalizāciju. Kā pamatot, ka man tagad kaut kas jāgaida? Pēc šiem aizvadītajiem 30 gadiem, kad radušies šie interesantie miljonāru slāņi, kurus mēs pat īsti mēs nespējām iepriekšējos 30 gadus aplikt ar nodokli. Kāpēc man tagad ir jāsavelk josta? Es domāju, ka tā vēsturiskā sāpe turpinās. Es nesaku, ka šodienas VID vadība vai kāds cits ir neprofesionāli, bet problēma ir tā, ka mēs nesam šo vēsturisko sāpi, mēs jau visi esam izgājuši cauri tai 90. gados, un tagad kāds man pilnā nopietnībā stāsta, lai es to visu aizmirstu un ticu pensiju sistēmas skaistajai nākotnei. Teikšu godīgi, man ir grūti tam noticēt. Mēs tuvojamies brīdim, kad cilvēki teiks: nē, mēs neesam gatavi gaidīt mistiskās nākotnes vārdā.

Problēma ir tā, ka mēs nesam šo vēsturisko sāpi, mēs jau visi esam izgājuši cauri tai 90. gados, un tagad kāds man pilnā nopietnībā stāsta, lai es to visu aizmirstu un ticu pensiju sistēmas skaistajai nākotnei. Teikšu godīgi, man ir grūti tam noticēt.

- Runājot par nodokļu sistēmu kopumā – iepriekš daudz runāts par to, ka tā ir nekonkurētspējīga, nav vērsta uz ilgtermiņu un uzņēmējdarbības veicināšanu. Vai pēdējos gados situācija, Jūsuprāt, uzlabojusies un kā izskatāmies, salīdzinot ar kaimiņvalstīm?

Nē, situācija ir pasliktinājusies.

- Kādēļ tā?

Kā lai pasaka - ir jau viegli būt skeptiskam, es piekrītu, daudz grūtāk ir kaut ko darīt, taču, ja paskatāmies uz to, kādas Latvijā bijušas nodokļu reformas. Pēdējā reformā zināmā veidā nosacīti aizgājām Igaunijas modeļa virzienā ar zināmām modifikācijām, un tagad nu te esam. UIN ir samazinājušies vēl vairāk, bet labi, tas nekad nav bijis būtisks nodoklis. Taču nav piepildījušās visas tās romantiskās cerības, ka uzlabosim uzņēmējdarbības vidi, mums pieaugs biznesa aktivitāte. Jāņem vērā, ka pa vidu uznāca pandēmija un daļa sektoru ir pārkarsuši, daļa vienkārši ir sastinguši. Tomēr es teiktu, ka šī reforma nenesa gaidīto rezultātu. Turklāt Baltijā ir cilvēkresursu krīze, un Latvija ar savu politiku un nodokļiem attiecībā uz darbaspēka resursiem ir no šīm valstīm visnekonkurētspējīgākā. Nav nejauši, kāpēc "Luminor" galvenā mītne atrodas Igaunijā, bet visi starptautiskie ārpakalpojumu centri – Lietuvā, un ir skaidrs iemesls, kāpēc Latvijā neviens negrib nolīgt darbaspēku. Turklāt izmaksu atšķirība nav tik nevainīga, skatoties uz lielajām algām, mēs runājam par 10-20% lielu atšķirību.

- Mums uz rokas pirkstiem jāskaita uzņēmumus, kas ir atvērti, un kuros strādā vismaz 100 darbinieku, par tūkstošiem nemaz nerunājot. Tranzīts izbeigsies, ko mēs darīsim ar tūkstošiem nevajadzīgu dzelzceļnieku?

Droši vien būs jādomā, kā pārkvalificēt. Tagad daudz tiek runāts par IT nozares ekspertu trūkumu, kas tiek meklēti citās jomās.

Arī tajā programmēšanas stāstā man ir šaubas. Labi, ka viņiem iet labi, bet pastāv jautājums, vai mēs esam tuvāk lielo vērtību - "Google" un "Amazon" - galam vai tuvāk Indijas galam, kur vienkārši bliež kodus. Es ceru, ka esam abās pusēs, taču arī šeit jābūt selektīviem.

Par darbaspēka pieejamību – kas ir galvenās problēmas darbaspēka piesaistei? Cik būtiskas ir darba rokas no ārvalstīm – augstākā līmeņa speciālisti un mazkvalificēts darbaspēks? Ir dzirdēts, ka birokrātija šādu darbinieku piesaistei ir ļoti augsta, vai ir laiks domāt par izmaiņām?

Mēs piedalījāmies programmā, kas saucas Baltkrievijas IT inženieri, un aptuveni 50 cilvēkus esam atveduši uz Latviju, un attiecībā uz šo projektu mums bija izveidojusies laba sadarbība ar LIAA un viss noritēja raiti, protams, līdz brīdim, kad tika slēgta Latvijas vēstniecība Minskā.

Līdz ar to attiecībā uz birokrātiju, var teikt, ka brīžiem tā ir liela, bet brīžiem - nav.

Jautājums, vai mums birokrātija ir kvalitatīva un adekvāta savā lielumā, salīdzinot uz 1000 iedzīvotājiem, un cik ir ierēdņu. Es uzskatu, ka Latvija nav efektīvākā valsts šajā ziņā. Labi piemēri ir CSDD, Uzņēmumu reģistrs, ja salīdzinām ar citām valstīm. Līdz ar to var teikt, ka kopējā tendence ir laba, taču jautājums, vai mēs kā valdība un sabiedrība šos rādītājus analizējam kopsakarībā ar citiem rādītājiem un salīdzinām ar zināmiem labākiem etaloniem. Tas, ka ir kļuvis labāk, un dažas birokrātijas iestādes ir labi funkcionējošas, neizslēdz jautājumu, vai mēs kā valsts varam uzturēt tik lielu aparātu un vai tam nevajadzētu būt vēl efektīvākam.

Vēl esmu pamanījis katrā mūsu ierēdņu runā – viņš runā, slavē savu ministriju, bet, kad uzdod jautājumu par vienu vai otru problēmu, ir divu veidu atbildes: vai nu tās nav konkrētas vai arī ilgi nebūs jāgaida, kad viņš pateiks, ka par šo "mana ministrija neatbild", par to atbild cita ministrija. Šī ir viena no Latvijas valsts aparāta lielākajām problēmām, ka mums nav kopīgas atbildības. Viens atbildu par kaut ko vienu, un viņam ir pilnīgi vienalga, kā tiem citiem iet, tā nav viņa atbildība, bet kurš atbildēs par kopējo rezultātu? Un tā arī tiek veidota valdošā politiskā koalīcija. Tāpat tas ir klasiskais jautājums par FM un EM atbildības sfērām.

- Pasaulē daudz tiek runāts par nodokli lielajām kompānijām, kas strādā globāli – šīs ir jaunas tendences pasaulē. Uz kurieni iet nodokļu sistēma, varbūt nepieciešams kas vienots globāli vai reģionos?

Tā tas ir, jo globāli pandēmija ir iesitusi milzu robus arī lielvalstu budžetos un arī tās meklē risinājumus, un viens no veidiem ir nodokļu palielināšana.

Turklāt vairākas nozares, piemēram, IT, interneta tirdzniecību ir problemātiski aplikt ar nodokļiem, jo tas ir saistīts ar nodokļa maksātāja fizisko reģistrāciju, nevis ar uzņēmējdarbības veikšanas vietu. Bieži vien kompānijas atrodas vai nu nodokļu paradīzēs vai valstīs ar zemu nodokļu līmeni, bet to darbība izvērsta visā pasaulē. Un nav nekāda saikne starp uzņēmumu un tirgu, un konkrētā tirgū gūto peļņu, tādēļ tas ir milzu izaicinājums. G7 šajā virzienā sāk kaut ko runāt, bet ekonomikā mazinās klasisko nozaru loma – celtniecība, tēraudliešana, aug digitālās pasaules uzņēmumu nozīme, un šajā gadījumā ir grūti ar nodokli aplikt to ieņēmumus. Līdz ar to ir zināma atpalicība, kā strādā nodokļu piemērošana, jo sistēma izveidota pagājušajā gadsimtā, un nostabilizējusies pēc 2. Pasaules kara, tādēļ būtiski atšķiras no tā, kāda šobrīd ir globālā pasaule.

- Tāpat cilvēki var strādāt no jebkuras vietas pasaulē, arī šajā ziņā droši vien būs izmaiņas?

Man ir ļoti tuvas ekonomista Hadžuna Čanga domas, un kādā no savām publikācijām viņš tieši par šo tēmu runā. Piemēram, paskatāmies uz autobusa šoferi Stokholmā, Ņujorkā, Šanhajā un Mumbajā. Objektīvi šo šoferu kvalifikācijas ir pielīdzināmas, turklāt, iespējams, šoferis, kurš strādā haotiskajā Mumbajā, ir pat kvalficētāks nekā tas šoferis, kurš brauc pa regulētajām un kārtīgajām Stokholmas ielām jaunā "Scania" autobusā, bet ir viena problēma – šofera alga Zviedrijā ir 5-10 reižu augstāka nekā Mumbajas šoferim. Un ir viena problēma – šis Mumbajas šoferis nevar aizbraukt strādāt uz Stokholmu, jo pasaulē, no vienas puses ir globālas kompānijas ar globāliem pakalpojumiem un globālo digitālo ekonomiku, bet no otras puses, ir ļoti precīzi pakalpojumi konkrētā vietā. Un šī Covid-19 krīze īpaši saasināja brīvu cilvēku kustību, līdz ar to uzlabojumi nebūs, un tā patlaban ir tāda globāla pretruna.

Avots: Delfi.lv