Kā noteikt attālinātā darba vietu ārvalstniekam?

Darbā pieņemts ārvalstnieks – Itālijas rezidents, kurš darbu veiks attālināti. Vai darba līgumā kā darba vietu var norādīt darbinieka dzīvesvietu? Vai šādā gadījumā braucieni uz Latviju ārvalstniekam var tikt uzskatīti par komandējumiem un darba braucieniem un kompensējami atbilstoši likumdošanā noteiktajam? Uzņēmums reģistrēts Latvijā, un tam nav pārstāvniecības citās valstīs.

Darbinieka darba vieta

Attālinātais darbs ir tāds darba veids, kad darbinieks periodiski veic darbu ārpus uzņēmuma, izmantojot tehnoloģijas, kuras dod iespēju strādāt attālināti.

Darba likuma (DL) 53.pantā noteikts, ka darbiniekam ir pienākums veikt darbu uzņēmumā, ja darbinieks un darba devējs nav vienojušies citādi. Tiesības vienoties par attālinātu darbu nostiprinātas arī DL 40.panta 2.daļas 4.punktā, paredzot darbinieka tiesības brīvi noteikt savu darba vietu, ja darba pienākumu izpildīšanai nav paredzētas kādas konkrētas prasības par darba vietu.

Tas ļauj secināt, ka Latvijas uzņēmumam ir tiesības vienoties ar darbinieku – Itālijas rezidentu – par attālināto darba režīma formu, kā darba vietu norādot darbinieka dzīvesvietas adresi ārpus uzņēmuma (arī ārpus Latvijas teritorijas). Papildus jānorāda: ja darbinieks maina dzīvesvietu, viņam ir pienākums par to ziņot darba devējam, lai vienotos par darba līguma grozījumiem saskaņā ar DL 97.pantu daļā, kas attiecināma uz darba vietu.

Komandējumi un darba braucieni

Nodarbinot attālināti ārvalstnieku, kuram kā darba vieta noteikta dzīvesvieta (ja darbinieka pastāvīgā darba vieta ir ārvalstīs), varētu rasties gadījumi, kad nepieciešams doties komandējumā vai darba braucienā, tostarp pienākums ierasties uzņēmumā.

Neskatoties uz to, ka termini "komandējums" un "darba brauciens" ir gandrīz līdzīgi, starp tiem pastāv atšķirība (arī izdevumu segšanas kārtībā). Precīzāks skaidrojums sniegts Ministru kabineta (MK) noteikumos Nr.969 "Kārtība, kādā atlīdzināmi ar komandējumiem saistītie izdevumi".

Komandējums MK noteikumu Nr.969 2.punkta izpratnē ir ar darba devēja rakstisku rīkojumu apstiprināts darbinieka brauciens uz noteiktu laiku uz citu apdzīvotu vietu Latvijas Republikā vai, ja darbinieka pastāvīgā darba vieta ir ārvalstī, − ārvalstī, vai uz ārvalstīm, kā arī no ārvalstīm uz Latvijas Republiku (ja darbinieka pastāvīgā darba vieta ir ārvalstīs), lai:

  • pildītu darba vai dienesta uzdevumus;
  • papildinātu zināšanas un paaugstinātu kvalifikāciju.

Savukārt darba brauciens MK noteikumu Nr.969 3.punkta izpratnē ir darbinieka darbs, ja tas saskaņā ar noslēgto darba līgumu vai amatu aprakstu norisinās ceļā (piemēram, autosatiksmes, dzelzceļa, jūrniecības vai aviācijas nozarē) Latvijas Republikā vai ārvalstīs vai ja darbs saistīts ar regulāriem un sistemātiskiem izbraukumiem un pārvietošanos (piemēram, celtniecības vai mežizstrādes nozarē).

Lai gan DL 76.panta 1.daļas 1.punktā norādīts, ka darba devējam ir pienākums atlīdzināt izdevumus, kuri atbilstoši darba līgumam ir nepieciešami darba veikšanai, kas ir saistīts ar darbinieka komandējumu vai darba braucienu, MK noteikumos Nr.969 paredzēta precīzāka ar komandējumiem (darba braucieniem) saistīto izdevumu atlīdzināšanas kārtība, kas ir jāņem vērā, aprēķinot darbiniekam izmaksājamo summu par komandējumu vai darba braucienu.

Papildus jānorāda, ka saskaņā ar DL 76.panta 2.daļu darba ņēmējam pirms došanās komandējumā vai darba braucienā ir tiesības prasīt darba devējam izmaksāt avansu tādā apmērā, lai darbinieks varētu segt visus izdevumus, kas saistīti ar komandējumu vai darba braucienu.

Avots: iTiesibas