Darba laika organizācija uzņēmumā ir būtisks darba tiesību aspekts, kas izriet no Darba likumā (DL) noteiktā darba devēja pienākuma precīzi uzskaitīt katra darbinieka nostrādātās stundas. Vienlaikus arī no šī vispārīgā principa ir iespējami izņēmumi, kad, ievērojot attiecīgā darba vai nodarbošanās īpatnības, darba laika ilgums netiek mērīts vai iepriekš noteikts vai to var noteikt paši darbinieki.
Lai arī DL paredzēti vairāki darba laika organizēšanas īpašie noteikumi, šajā rakstā koncentrēsimies uz DL 148.panta 1.daļu, kurā noteikts – šā likuma 131.panta 1.daļas, 136.panta 5.daļas, 138.panta 3.daļas, 142.panta 1.daļas, 143.panta 1.daļas un 145.panta noteikumus, ievērojot darba drošības un veselības aizsardzības principus, kā arī nodrošinot pietiekamu atpūtu, var neattiecināt uz situācijām, kad, ievērojot attiecīgā darba vai nodarbošanās īpatnības, darba laika ilgums netiek mērīts vai iepriekš noteikts vai to var noteikt paši darbinieki. Minētajos gadījumos nav jāveic darba laika uzskaite.
Tātad, ievērojot šajā pantā minētos nosacījumus, var piemērot izņēmumus no šādiem vispārējiem darba laika organizācijas principiem:
- normālais darba laiks – 8 stundas dienā, 40 stundas nedēļā;
- virsstundu darba ilgums – 8 stundas 7 dienu periodā, ko aprēķina pārskata periodā, kas nepārsniedz četrus mēnešus;
- nakts darba ilgums – normālais dienas darba laiks saīsināms par vienu stundu u.c. nakts darba organizācijas pamatprincipi;
- diennakts atpūtas ilgums – vismaz 12 stundas pēc kārtas;
- nedēļas atpūtas ilgums – vismaz 42 stundas pēc kārtas;
- pārtraukumi darbā.
Uz ko attiecas izņēmumi?
DL nav uzskaitītas konkrētas amatu kategorijas vai nozares, uz kurām būtu attiecināmi DL 148.panta 1.daļas noteikumi. Arī citos Latvijas normatīvajos aktos nav uzskaitīti gadījumi un noteikti kritēriji, uz kuriem pamatojoties var atkāpties no DL normām par darba laika un atpūtas organizāciju.
Par zināmām vadlīnijām minētās normas piemērošanā kalpo Eiropas Savienības direktīva 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem, kuras 17.panta 1.punktā noteikts, ka atkāpes no vispārīgajiem principiem darba laika piemērošanā, ievērojot darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzības principus, var piemērot:
- vadošiem administratīviem darba ņēmējiem vai citām personām, kam ir autonomas lēmumu pieņemšanas pilnvaras;
- ģimenē strādājošiem; vai
- darba ņēmējiem, kas pilda pienākumus reliģiskās ceremonijās baznīcās un reliģiskās kopienās.
Kā skaidrojusi Eiropas Komisija (EK), tad atkāpe no vispārīgajiem darba laika organizēšanas nosacījumiem trīs minētajās kategorijās ir iespējama, jo viņiem parasti ir lielas patstāvīgu lēmumu pieņemšanas pilnvaras sava darba laika organizēšanā un viņus var uzskatīt par autonomiem darba ņēmējiem. Tomēr EK vienlaikus ir norādījusi, ka šāda atkāpe neattiektos uz visiem darba ņēmējiem, kas atbilst minētajām kategorijām, piemēram, ne uz visiem vadošiem administratīviem darba ņēmējiem. Tādējādi katrs gadījums ir vērtējams individuāli, turklāt direktīvā 2003/88/EK minētās trīs kategorijas nav uzskatāmas par izsmeļošu sarakstu.
Kritērijs – autonomija lēmumu pieņemšanā
Vērtējot iespēju darba līgumā paredzēt atsauci uz DL 148.panta 1.daļu un vienoties par to, ka darbiniekam tiek piemēroti īpaši darba laika organizēšanas noteikumi, nemērot darba laika ilgumu vai paredzot, ka darba laiku var noteikt paši darbinieki, EK norādījusi, ka ir svarīgi konstatēt, ka konkrētajiem darbiniekiem tiek piešķirts pietiekami augsts autonomu lēmumu pieņemšanas līmenis un pilnvaras. Visbiežāk tie ir augsta līmeņa vadītāji, kuru kopējais darba laiks netiek mērīts vai normēts, jo viņiem nav pienākuma būt darbavietā noteiktā laikā, bet viņi paši var lemt par savu darba plānu.
Kā secināms no tiesu prakses, atkāpe no darba laika uzskaites un DL 148.panta 1.daļas piemērošana ir bijusi attiecināta, piemēram, uz komercdirektora amatu kādā uzņēmumā, kurā persona vienlaikus ir bijusi arī valdes loceklis (Rīgas apgabaltiesas 2014.gada 10.decembra spriedums lietā C17084214). Savukārt atbilstoši Valsts darba inspekcijas sniegtajam skaidrojumam komercsabiedrības struktūrvienības vadītājam un tirdzniecības pārstāvim nav piešķirtas autonomas lēmumu pieņemšanas pilnvaras (publikācija "Kad darba līgumā nav norādāms nolīgtais darba laiks", Lvportals.lv).
Vērtējot Eiropas Savienības Tiesas (EST) 2010.gada 14.oktobra spriedumā lietā C-428/09 "Union syndicale Solidaires Isere" paustās atziņas, var secināt, ka gadījumā, ja nav pierādīts, ka darba ņēmēji var paši lemt par savu darba stundu skaitu un ka viņiem nav jābūt darba vietā fiksētā darba laikā, direktīvas 2003/88/EK 17.panta 1.punktā ietvertā atkāpe nav piemērojama. Proti, EST vērtēja, vai direktīvā 2003/88/EK ietvertā atkāpe ir attiecināma uz līgumiem par saistībām izglītības jomā brīvdienu un brīvā laika pavadīšanas centros nodarbinātiem darba ņēmējiem, secinot, ka šiem darbiniekiem bija noteiktos laikos jāatrodas darba vietās un viņi paši nespēja brīvi izvēlēties savu darba laiku.
Kādā citā lietā EST ir vērtējusi, vai direktīvas 2003/88/EK 17.panta 1.punkts ir piemērojams attiecībā uz bērnu ciematu māju Somijā, kur darba ņēmējs, kurš "bērnu ciemata vecāku" brīvdienu laikā aizvieto vecākus, šajā laikā dzīvo kopā ar bērniem ģimenes videi līdzīgos apstākļos un pastāvīgi rūpējas par bērnu un ģimenes vajadzībām, tāpat kā to parasti dara vecāki (2017.gada 26.jūlija spriedums lietā C-175/16 "Hannele Hälvä u.c. pret SOS-Lapsikylä ry"). EST secināja, ka konkrētajā gadījumā šīm personām bija jānostrādā noteikts laiks atbilstoši darba devēja sagatavotam sarakstam. Savukārt tas vien, ka darbinieks pats nosaka bērnu ciemata mājas pārvaldīšanas kārtību, pielāgojot savus atpūtas laikus veicamo pienākumu izpildes ietvaros 24 stundu ilgā laika posmā, nenozīmē, ka darba ņēmēju darba laiks kopumā netiek mērīts un/vai iepriekš noteikts vai ka to var noteikt paši darba ņēmēji, jo darba devējs iepriekš nosaka gan darba laika sākumu, gan beigas.
Secināms, ka grūti konkrēti izdalīt darbinieku grupas ārpus direktīvas 2003/88/EK 17.panta 1.punktā jau noteiktajām trīs grupām, kurām viennozīmīgi ir iespējams piemērot DL 148.panta 1.daļā paredzētos īpašos darba laika organizēšanas noteikumus, jo katrs gadījums ir vērtējams individuāli atkarībā no darba specifikas. Konstatējot, ka konkrētā amatā nodarbinātai personai var tikt piemēroti īpaši darba laika organizēšanas noteikumi, jo šai personai ir pietiekami autonomas lēmumu pieņemšanas pilnvaras un šī persona var pati noteikt savu darba laiku, ir svarīgi par to vienoties, noslēdzot darba līgumu vai sagatavojot atbilstošus darba līguma grozījumus, kas noformējami rakstveidā.
Kā neuzskaitīt darba laiku?
Neskatoties uz to, ka DL 148.panta 1.daļas piemērošanā darba devējam nav pienākuma veikt DL 137.pantā noteikto darbinieka darba laika uzskaiti un uz darbinieku nav attiecināmas DL normas par pārtraukumiem darbā un diennakts vai nedēļas atpūtas ilgumu, darba devējam ir pienākums nodrošināt šādam darbiniekam pietiekamu atpūtu, kā arī ievērot visus darba drošības un veselības aizsardzības principus. Tādējādi, neveicot darba laika uzskaiti, darba devējam var būt grūti izsekot, vai darbinieks saņem pietiekamu atpūtu, tādēļ ieteicams vienoties arī rakstveidā par atpūtas laika piešķiršanas kārtības principiem ar darbinieku, kurš pats var noteikt savu darba laika ilgumu.
Darba laika neuzskaitīšana ir saistīta ar vēl vienu būtisku darba tiesisko attiecību apstākli – darba samaksas organizāciju. Atbilstoši DL pastāv divu veidu darba algas, proti, laika un akorda algas sistēma. Laika algas sistēmā algu aprēķina atbilstoši faktiski nostrādātajam darba laikam neatkarīgi no paveiktā darba daudzuma, līdz ar to nozīmīgākais ir nostrādātais laiks, piemēram, mēnesis, nevis izdarītā darba apjoms. Savukārt akorda algas sistēmā algu aprēķina atbilstoši paveiktā darba daudzumam neatkarīgi no laika, kādā tas paveikts.
Ievērojot, ka katrs nodarbinātības gadījums, kuram varētu piemērot DL 148.panta 1.daļā paredzētos noteikumus, ir vērtējams individuāli atkarībā no amata specifikas, arī darba samaksas organizācijai ir piemērojams līdzīgs princips atbilstoši individuālajām vēlmēm, savstarpēji vienojoties. Lai arī, piemērojot 148.panta 1.daļu, nav jāveic darba laika uzskaite, darbiniekam var tikt noteikta laika algas sistēma, proti, neatkarīgi no paveiktā darba daudzuma noteikta un nemainīgi izmaksājama alga vienādā apmērā, piemēram, reizi mēnesī, taču neveicot šī darbinieka darba laika uzskaiti mēneša ietvaros. Tajā pašā laikā var būt gadījumi, kad atbilstoši darba specifikai piemērotāks ir akorda algas sistēmas regulējums. Piemēram, vadošā amatā esošam darbiniekam, kuram piešķirtas autonomas lēmumu pieņemšanas pilnvaras, tiek paredzēts maksāt algu atkarībā no ikmēneša sasniegtajiem uzņēmuma rādītājiem.
DL 148.panta 1.daļas piemērošana darba tiesiskajās attiecībās, no vienas puses, rada elastīga darba laika iespējas, no otras puses – šīs normas piemērošana var arī radīt nepatīkamus starpgadījumus kā darba devējam, tā darbiniekam, ja viena vai otra puse līdz galam neizprot šīs normas jēgu un mērķi. Tādēļ ieteikums ir rūpīgi pārdomāt gan darba specifiku un nodarbošanās īpatnības, gan iespējas nodrošināt darba drošības un veselības aizsardzības principus šīs normas piemērošanas gadījumā.
Avots: iTiesības