Autortiesību regulējuma izmaiņas saistībā ar digitālā vienotā tirgus direktīvām

Šogad gaidāmas vairākas izmaiņas intelektuālā īpašuma tiesību regulējumā: 2019. gada 17. aprīlī pieņemta Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2019/790 par autortiesībām un blakustiesībām digitālajā vienotajā tirgū un ar ko groza Direktīvas 96/9/EK un 2001/29/EK (Digital Single Market jeb Digitālā vienotā tirgus direktīva, turpmāk – DSM direktīva) [1] un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2019/789, ar ko paredz noteikumus par to, kā īstenojamas autortiesības un blakustiesības, kuras piemēro noteiktām raidorganizāciju tiešsaistes pārraidēm un televīzijas un radio programmu retranslācijām, un ar ko groza Padomes Direktīvu 93/83/EEK (turpmāk – Raidorganizāciju direktīva). [2] Šo direktīvu prasības Eiropas Savienības dalībvalstīm, tostarp Latvijas Republikai, nacionālajā regulējumā jāievieš līdz 2021. gada 7. jūnijam.

Direktīvas paredz regulējumu autortiesību un blakustiesību satura digitālai un pārrobežu izmantošanai, noteikumus par autortiesību un blakustiesību izņēmumiem un ierobežojumiem, par licenču atvieglojumiem, kā arī noteikumus darbu un blakustiesību objektu izmantošanai labi funkcionējoša tirgus un pārrobežu piekļuves lielākam skaitam televīzijas un radio programmu nodrošināšanai.

DSM direktīva

Izņēmumi digitālajai un pārrobežu videi

Izņēmumi jāparedz autortiesību un blakustiesību objektu izmantošanai, reproducēšanai un ekstrahēšanai, lai veiktu tekstizraci un datizraci darbos vai blakustiesību objektos, kuriem var likumīgi piekļūt, uzglabājot tos tik ilgi, cik ilgi nepieciešams tekstizraces un datizraces vajadzībām.

DSM direktīvā noteikti pasākumi autortiesību un blakustiesību aizsardzības regulējuma izņēmumu un ierobežojumu pielāgošanai digitālajai videi un pārrobežu videi. Saskaņā ar DSM direktīvas prasībām dalībvalstīm jānosaka izņēmumi darbu reproducēšanai un ekstrahēšanai, lai pētniecības organizācijas un kultūras mantojuma iestādes – universitātes, bibliotēkas, pētniecības institūti, arhīvi, muzeji u.tml. – zinātniskās pētniecības vajadzībām varētu veikt tekstizraci un datizraci (tas ir, jebkādu automatizētu analītisku vai skaitļošanas apstrādi, analizējot datus informācijas iegūšanai), nodrošinot pienācīgu drošības līmeni, darbus izmantojot zinātniskās pētniecības nolūkā.

Tiesību subjektiem jābūt noteiktam pienākumam veikt autortiesību vai blakustiesību objektus uzglabājošo tīklu un datubāžu drošības un integritātes nodrošināšanu. Līdzīgs pienākums paredzēts arī autortiesību un blakustiesību objektu digitālai izmantošanai ilustrēšanai mācību procesā, ja šāda izmantošana notiek izglītības iestādes pārziņā, tās telpās vai citās vietās, vai drošā elektroniskā vidē, kas pieejama tikai izglītības iestādes skolēniem vai studentiem un mācībspēkiem, norādot avota nosaukumu, autora vārdu, ja tas iespējams, kā arī tikai no attiecīgajā dalībvalstī, kurā pieņemti šādi izņēmumi, reģistrētas izglītības iestādes puses, gadījumā, ja autortiesību un blakustiesību objektu lietojumu to īpašnieks nav skaidri rezervējis.

Dalībvalstīm ir tiesības noteikt atbilstošas taisnīgas atlīdzības noteikšanas pienākumu vai paredzēt, ka izņēmumus vai ierobežojumus nepiemēro izglītības iestādēm paredzētiem materiāliem vai notīm, ja ir viegli pieejamas licences, kas pieļauj autortiesību vai blakustiesību darbu izmantošanu mācību procesā un atbilst izglītības iestāžu vajadzībām, nodrošinot licenču pieejamību.

Izņēmumi paredzēti arī tāpēc, lai atļautu kultūras mantojuma iestādēm izgatavot jebkādu to kolekcijās pastāvīgi atrodošos darbu vai blakustiesību objektu kopijas ar mērķi autortiesību vai blakustiesību objektus saglabāt, izgatavojot un uzglabājot kopijas tādā apmērā, kā šādai saglabāšanai nepieciešams.

Latvijas regulējumā Autortiesību likuma 19.–35. pantā šobrīd noteikts, ka ar autortiesību aizsardzību netiek aptverta presē, radio vai televīzijas raidījumos vai citos saziņas līdzekļos sniegtā informācija par dienas jaunumiem, dažādiem faktiem un notikumiem, kā arī gadījumi, kad:

  1. darbs tiek izmantots informatīviem mērķiem;
  2. darbs tiek izmantots izglītības un pētniecības mērķiem;
  3. darbs tiek izmantots personu ar funkcionēšanas traucējumiem vajadzībām;
  4. noteikts darbs tiek izmantots tādu personu vajadzībām, kuras ir neredzīgas vai ar citādām lasīšanas grūtībām;
  5. darbs tiek izmantots bibliotēku, arhīvu un muzeju vajadzībām;
  6. darbs tiek reproducēts tiesvedības mērķiem;
  7. tiek izmantots publiski pieejams vai izstādīts darbs;
  8. darbs tiek izmantots publiskā izpildījumā valstisku vai reliģisku ceremoniju laikā, kā arī izglītības iestādēs nepastarpinātā mācību procesā;
  9. darbu īslaicīgi izmanto raidorganizācija;
  10. darbs tiek parodēts vai kariķēts;
  11. datorprogrammas tiek izmantotas reproducēšanai, tulkošanai un citādai pārveidošanai;
  12. tiek nodrošināta datorprogrammas sadarbspēja;
  13. darba atsavināšana citai personai notiek atkārtoti.

Tādējādi nacionālajā regulējumā pastāvošie izņēmuma gadījumi jau šobrīd aptver DSM direktīvā ietvertos izņēmumus.

Kultūras mantojuma iestāžu rīcībā esošu komerciālajā apritē neesošu darbu licencēšana

DSM direktīva noteic, ka dalībvalstīm savos normatīvajos aktos jāparedz, ka kolektīvā pārvaldījuma organizācija ar kultūras mantojuma iestādi saskaņā ar tās pilnvarām no tiesību subjektiem nekomerciālos nolūkos var noslēgt vienkāršu licenci par iestāžu kolekcijā pastāvīgi atrodošos komerciālajā apritē nepieejamu darbu vai blakustiesību objektu reproducēšanu, izplatīšanu, publiskošanu vai darīšanu pieejamu sabiedrībai, neatkarīgi no tā, vai visi licences tvērumā esošie tiesību subjekti ir pilnvarojuši kolektīvā pārvaldījuma organizāciju.

Šajā gadījumā kolektīvā pārvaldījuma organizācijai, balstoties uz savu pilnvarojumu, attiecībā uz attiecīgā veida darbiem vai blakustiesību objektiem un ar licenci piešķirtajām tiesībām jābūt pietiekami reprezentatīvai attiecībā uz tiesību subjektiem, kā arī visiem jāgarantē vienlīdzīga attieksme.

Autortiesību likuma 19.1 pants šobrīd paredz, ka autortiesības nav uzskatāmas par pārkāptām, ja bez autora piekrišanas, bet samaksājot viņam taisnīgu atlīdzību, publicēts darbs tiek izmantots publiskam patapinājumam, un atlīdzība par publicēta darba izmantošanu publiskam patapinājumam valsts, pašvaldību, atvasinātu publisku personu un privātajās bibliotēkās maksājama uz kolektīvā pārvaldījuma organizācijas norādīto kontu kredītiestādē. Autortiesību un blakustiesību subjektu mantiskās tiesības tikai kolektīvi pārvalda attiecībā uz nomu, īri un publisku patapināšanu, kā arī reproducēšanu un reprogrāfisko reproducēšanu personiskai lietošanai (Autortiesību kolektīvā pārvaldījuma likuma 3. pants).

Turklāt atbilstoši Autortiesību kolektīvā pārvaldījuma likuma 61.1 pantam bibliotēkām, izglītības iestādēm un muzejiem, kā arī arhīviem, iestādēm, kuru funkcijās ietilpst filmu vai skaņu ierakstu saglabāšana, un sabiedriskajām raidorganizācijām atļauts reproducēt, kā arī padarīt pieejamus sabiedrībai pa vadiem vai citādā veidā to krājumos iekļautus nenosakāmu autortiesību subjektu darbus bez autortiesību un blakustiesību subjektu piekrišanas ar nosacījumu, ka darba un blakustiesību objekta tiesību subjektus meklē ar lielāko rūpību, lai noteiktu, vai tas ir nenosakāmu autortiesību subjektu darbs.

Tomēr papildus esošajam regulējumam Latvijas regulējumā būtu jāprecizē, ka šādu kolektīvā pārvaldījuma licenci iespējams noslēgt arī ar kultūras mantojuma iestādi, kā arī ne tikai attiecībā uz publisko patapinājumu, bet arī darbu reproducēšanu un izplatīšanu gadījumos, ja darbs neatrodas un nav pieejams komerciālajā apritē.

Komerciālajā apritē nepieejamu darbu un blakustiesību objektu izmantošana

Atbilstoši DSM direktīvai iestādēm nekomerciālā nolūkā tīmekļvietnēs ļauts darīt pieejamus savā kolekcijā pastāvīgi esošus komerciālajā apritē nepieejamus autortiesību vai blakustiesību objektus, norādot autora vārdu, tādiem autortiesību vai blakustiesību objektu veidiem, kuriem nav kolektīvā pārvaldījuma organizācijas. Tomēr šādos gadījumos autortiesību vai blakustiesību īpašniekiem jāparedz tiesības izslēgt savus darbus no šādas izņēmuma izmantošanas, kā arī šāda izmantošana var notikt tikai attiecīgās kultūras mantojuma iestādes dalībvalstī.

Dalībvalstis nodrošina, ka kultūras iestāžu kolekcijā esošo autortiesību un blakustiesību izmantošanai piešķirto licenci atļauj izmantot kultūras mantojuma iestādēm jebkurā dalībvalstī. Turklāt dalībvalstīm jānodrošina, ka vismaz sešus mēnešus pirms autortiesību vai blakustiesību objektu izplatīšanas publiskā tiešsaistes portālā ir pieejama to identificējoša informācija, kā arī informācija par tiesībām atteikties no šādas darbu nodošanas izmantošanai un darbu licencēšanu.

Papildus noteikts dalībvalstu pienākums pirms attiecīgā regulējuma prasību pieņemšanas apspriesties ar tiesību subjektiem, kolektīvā pārvaldījuma organizācijām un kultūras mantojuma iestādēm.

Šobrīd arī Autortiesību likums paredz, ka autortiesības nav uzskatāmas par pārkāptām, ja bez autora piekrišanas, bet samaksājot viņam taisnīgu atlīdzību, publicēts darbs tiek izmantots publiskam patapinājumam, sabiedrības izmantošanai arhīvos un bibliotēkās, tādējādi pastāv iespējas autortiesību darbus izmantot sabiedrības vajadzībām. Savukārt Autortiesību kolektīvā pārvaldījuma likums noteic, ka attiecībā uz publisko patapinājumu autortiesības pārvalda kolektīvā pārvaldījuma organizācija un maksu par publicēta darba izmantošanu publiskam patapinājumam valsts, pašvaldību, atvasinātu publisku personu un privātajās bibliotēkās maksājama uz kolektīvā pārvaldījuma organizācijas norādīto kontu.

Tādējādi šobrīd Latvijā spēkā esošais regulējums aptver autortiesību darbu, kas jau atrodas publiskajā apritē, izmantošanu publiskam patapinājumam, reprogrāfisko reproducēšanu personiskai lietošanai, saskaņā ar Autortiesību likuma 23. pantu izmantot darbus bibliotēku, arhīvu un muzeju vajadzībām, reproducēt to krājumā esošus darbus, lai tos saglabātu, kā arī lai aizstātu attiecīgās vai citas bibliotēkas, arhīva vai muzeja krājumā esošu darbu, kas sabojāts vai kļuvis nelietojams, ar nosacījumu, ka nav iespējams kopiju iegūt citā pieņemamā veidā un reproducēšana tiek atkārtota atsevišķos un savstarpēji nesaistītos gadījumos. Tādējādi Latvijas likumos vēl ieviešams DSM direktīvā noteiktais komerciālajā apritē nepieejamu darbu un blakustiesību objektu izmantošanas regulējums.

Kolektīvā licencēšana

Dalībvalstis attiecībā uz autortiesību un blakustiesību objektu lietošanu var paredzēt kolektīvā pārvaldījuma organizācijas licences līgumā par darbu vai blakustiesību objektu izmantošanu jomās, kur tiesību subjektu piekrišanu parasti ir grūti saņemt, nodrošinot organizācijas reprezentatīvumu un vienlīdzīgu attieksmi, tiesības izslēgt darbus no šādas licencēšanas, kā arī informējot sabiedrību par darbu licencēšanu:

  • paplašināt līguma darbības jomu, attiecinot līgumu uz to tiesību subjektu tiesībām, kuri ar tiesību nodošanu, licenci vai jebkuru citu līgumisku vienošanos nav devuši atļauju kolektīvā pārvaldījuma organizācijai viņus pārstāvēt;
  • noteicot, ka organizācijai ir juridiskas pilnvaras pārstāvēt tos tiesību subjektus, kuri to minētajai organizācijai nav atļāvuši, vai pieņemot, ka organizācija pārstāv šādus tiesību subjektus.

Latvijas gadījumā šobrīd saskaņā ar Autortiesību kolektīvā pārvaldījuma likuma 3. pantu jau ir noteikts, ka attiecībā uz noteiktu autortiesību un blakustiesību objektu izmantošanu tiesības pārvaldāmas tikai kolektīvi (piemēram, nomu, īri un publisku patapināšanu, retranslēšanu, reproducēšanu personiskai lietošanai u.c.), tostarp nosakot, ka attiecībā uz Autortiesību kolektīvā pārvaldījuma likuma 3. panta otrajā daļā norādītajiem darbu un blakustiesību objektu izmantošanas veidiem kolektīvā pārvaldījuma organizācija ir tiesīga pārstāvēt autortiesību un blakustiesību subjektus bez kolektīvā pārvaldījuma līguma noslēgšanas.

Tomēr atbilstoši minētajam regulējumam autortiesību vai blakustiesību subjektam ir tiesības individuāli pārvaldīt savas tiesības, izņemot attiecībā uz publisku patapināšanu, ja autortiesību vai blakustiesību objekti tiek izmantoti nekomerciālam nolūkam. Tādējādi Latvijas regulējumā jau ir ietvertas DMS direktīvas prasības attiecībā uz kolektīvā pārvaldījuma organizāciju tiesībām pārstāvēt autortiesību vai blakustiesību subjektus bez to izteiktas piekrišanas.

Darbu pieejamība

DSM direktīva noteic, ka dalībvalstīm jānodrošina, lai līgumu par audiovizuālu darbu darīšanu par pieejamiem pusēm ir iespējas saņemt neitrālas institūcijas vai mediatoru sniegtu palīdzību.

Šobrīd Autortiesību likums un Autortiesību kolektīvā pārvaldījuma likums paredz iespējas izmantot vidutāja palīdzību strīdus gadījumā ar kolektīvā pārvaldījuma organizācijām, kā arī strīdus gadījumā starp kabeļoperatoru un raidorganizāciju, tādējādi uzskatāms, ka esošais regulējums atbilst DSM direktīvas prasībām.

Tirgus funkcionēšanas uzlabošanas pasākumi

Saskaņā ar DSM direktīvu dalībvalstīm ir pienākums preses izdevumu izdevējiem, kuri veic uzņēmējdarbību dalībvalstīs, to informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēju veiktai preses izdevumu izmantošanai tiešsaistē piešķirt tiesības darbus reproducēt, kā arī atļaut vai aizliegt publicēšanu, tomēr šādas tiesības neattiecas uz hipersaitēm un atsevišķu vārdu un fragmentu izmantošanu, kā arī uz individuālu lietotāju privāta vai nekomerciāla rakstura veiktu darbu izmantošanu. Tomēr dalībvalstīm jānodro­šina, ka preses izdevumā iekļauto darbu autori saņem pienācīgu daļu no ieņēmumiem, ko preses izdevēji saņem par to, ka preses izdevumu lieto informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēji.

Atbilstoši šobrīd pastāvošajam regulējumam Latvijā atļauta darbu izmantošana informatīviem mērķiem, tostarp reproducēt publiskotus un publicētus darbus citātu un fragmentu veidā – zinātniskos, pētniecības, polemiskos un kritiskos nolūkos, kā arī ziņu raidījumos un aktuālo notikumu apskatos. Autortiesību likuma regulējums arī šobrīd neaizliedz šādas iespējas preses izdevumu izdevējiem tiešsaistē piešķirt tiesības preses izdevumus reproducēt, kā arī atļaut vai izliegt publicēšanu.

Taisnīga atlīdzība

Atbilstoši DSM direktīvas prasībām dalībvalstīm jānodrošina, ka autoriem un izpildītājiem, kas ir licencējuši vai nodevuši savas ekskluzīvās tiesības uz savu darbu vai blakustiesību objektu izmantošanu, ir tiesības saņemt pienācīgu un samērīgu atlīdzību. Ja atlīdzība, par kuru noslēgta vienošanās, vēlāk salīdzinot ar gūtajiem ienākumiem, izrādās nesamērīgi maza, autoriem un izpildītājiem vai viņu pārstāvjiem ir tiesības pieprasīt pienācīgu un taisnīgu papildatlīdzību.

Autoriem un izpildītājiem, kas licencējuši vai nodevuši savas tiesības, kā arī to tiesību pārņēmējiem vismaz vienreiz gadā ir tiesības saņemt informāciju par savu darbu un izpildījumu izmantošanu un atlīdzības aprēķinu. Savukārt koplīgumiem attiecībā uz atlīdzību piemērojams atsevišķs regulējums.

Saskaņā ar DSM direktīvu dalībvalstīm ir tiesības noteikt, ka tad, ja autors kādas tiesības nodevis vai licencējis, izdevējam tiesību nodošana vai izsniegtā licence ir pietiekams pamats izdevējam saņemt daļu no kompensācijas par darba izmantošanu.

Lai arī Latvijas tiesībās autortiesību un blakustiesību objektu īpašniekiem vispārīgi ir noteiktas tiesības saņemt atlīdzību par minēto objektu izmantošanu, tostarp par to iznomāšanu un reproducēšanu (Autortiesību likuma 9. panta ceturtā daļa, 17. panta ceturtā daļa, 35. pants, 46. pants), [3] tomēr tiesības uz taisnīgu atlīdzību noteiktas tikai atsevišķos gadījumos, kā arī nav paredzētas autoru tiesības pieprasīt papildu atlīdzību gadījumā, ja, salīdzinot ar gūtajiem ienākumiem, pielīgtā atlīdzība ir nesamērīgi maza.

Taisnīgas atlīdzības samaksas pienākums Autortiesību likumā noteikts izpildītājiem un fonogrammu producentiem par komerciālos nolūkos publicētu fonogrammu izmantošanu un nomu, autoriem par autortiesību objektu izmantošanu publiskam patapinājumam, kā arī par autortiesību objektu izmantošanu autoriem, kurus pēc rūpīgas meklēšanas sākotnēji nebija izdevies noskaidrot vai atrast.

Tiesa, vizuālās mākslas oriģināldarbu publiskas tālākpārdošanas (droit de suite) gadījumā Autortiesību likumā (17. pants) ir paredzētas neatsavināmas autora tiesības uz noteiktiem procentiem no tālākpārdošanas vērtības, kā arī noteikts, ka, ja izpildītājs ir nodevis fonogrammas producentam tiesības uz sava izpildījuma fiksāciju par vienreizēju atlīdzību, izpildītājam ir tiesības no fonogrammas producenta saņemt ikgadēju papildu atlīdzību 20 procentu apmērā no ieņēmumiem, kurus fonogrammas producents guvis gadā pirms minētās papildu atlīdzības izmaksāšanas (Autortiesību likuma 48. pants). Tomēr šie ir izņēmuma gadījumi attiecībā uz papildu atlīdzību par darba turpmāku izmantošanu vai tālākpārdošanu.

Augstākās tiesas judikatūrā noteikts taisnīgas atlīdzības pienākums autortiesību subjekta un darba izmantotāja licences līguma noslēgšanas gadījumā. Tiesai nosakot atlīdzības apmēru saskaņā ar Autortiesību likuma 41. pantu, vadoties pēc Civillikuma 5. panta, saskaņā ar kuru gadījumā, kad lieta jāizšķir pēc tiesas ieskata vai atkarībā no svarīgiem iemesliem, tiesnesim jāspriež pēc taisnības apziņas un vispārīgiem tiesību principiem. Šādā gadījumā tiesai jādod vērtējums, kāpēc noteiktā atlīdzība atzīstama par taisnīgu.

Ņemot vērā, ka Latvijas tiesiskajā regulējumā nav noteiktas autortiesību un blakustiesību aprēķināšanas formulas un kārtība, tuvākajā laikā būtu gaidāma grozījumu izstrāde, lai ieviestu DSM direktīvas prasības attiecībā uz taisnīgas atlīdzības noteikšanu, kā arī tiesībām uz papildatlīdzību gadījumā, ja sākotnēji noteiktā atlīdzība izrādās nesamērīgi maza, salīdzinot ar licenci saņēmušās personas ienākumiem no autortiesību vai blakustiesību tālākas izmantošanas.

Tomēr jānorāda, ka praksē pušu strīdu gadījumā var rasties grūtības taisnīgas atlīdzības apmēra, kā arī piemaksājamās papildatlīdzības noteikšanā. Tādēļ taisnīgas atlīdzības princips direktīvas prasību ieviešanas nolūkā būtu jākonkretizē vai nu pašos Latvijas normatīvajos aktos par autortiesībām un blakustiesībām, nosakot atlīdzības noteikšanas aprēķina kritērijus vai paredzot, ka tiesai konkrētajā gadījumā jānosaka taisnīga atlīdzība, katrā konkrētajā gadījumā jēdzienu piepildot ar saturu.

Licences atsaukšanas tiesības

Gadījumā, ja autortiesību vai blakustiesību objekts netiek izmantots atbilstoši DSM direktīvas prasībām, autoram vai izpildītājam ir tiesības pilnībā vai daļēji atsaukt licenci vai tiesību nodošanu, ņemot vērā nozaru un dažādo darbu un izpildījumu veidu specifiku, kā arī individuālā ieguldījuma salīdzinošo nozīmīgumu un likumīgās intereses. Dalībvalstīm ir tiesības noteikt termiņu atsaukšanas tiesību īstenošanai.

Licences atsaukšanas tiesības jau ir ietvertas Autortiesību likuma 14. pantā un 44. pantā, nosakot, ka gadījumā, ja noslēgtais licences līgums vai izsniegtā licence nav ierobežoti laikā, autors vai cits autortiesību subjekts var izbeigt licences līgumu vai atsaukt licenci, sešus mēnešus iepriekš paziņojot uzteikumu. Tādējādi uzskatāms, ka attiecībā uz tiesību nodošanu ar licenču palīdzību direktīvas prasības ir ievērotas jau ar spēkā esošo Latvijas tiesisko regulējumu.

Tomēr, lai nacionālais regulējums atbilstu direktīvas prasībām, šādas tiesības jāaprobežo ar nepieciešamību papildus izvērtēt tādus kritērijus kā nozaru un dažādo darbu un izpildījumu veidu specifiku, individuālā ieguldījuma salīdzinošo nozīmīgumu un likumīgās intereses, kā arī papildus jāparedz tiesības atsaukt tiesību uz autortiesību vai blakustiesību objektu nodošanu arī citā tiesību nodošanas ceļā (tas ir, ne tikai, ja tiesības nodotas ar licences palīdzību, bet arī plašāk – citos veidos, piemēram, ar licences līguma palīdzību).

Darbu publiskošana

Atbilstoši DSM direktīvai tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzēja sniegta piekļuve sabiedrībai ar autortiesībām aizsargātiem darbiem vai blakustiesību objektiem, ko augšupielādējuši to lietotāji, ir darbu publiskošana vai to darīšana par pieejamiem sabiedrībai. Strīdi par šiem jautājumiem var tikt risināti brīvprātīgā alternatīvā strīdu izšķiršanas procedūrā.

Par neatļautu ar autortiesībām aizsargātu darbu un blakustiesību objektu publiskošanu atzīstama darbu publiskošana, nesaņemot atļauju gadījumā, ja neizpildās nosacījumi:

  • darbu izmantotāji veikuši visu iespējamo atļaujas saņemšanai;
  • ir darījuši visu iespējamo, lai nodrošinātu, ka nav pieejami konkrēti darbi vai blakustiesību objekti, par kuriem tiesību subjekti snieguši būtisko informāciju;
  • saņemot tiesību subjekta pietiekami pamatotu paziņojumu, ir ātri rīkojušies, lai savās tīmekļvietnēs atspējotu piekļuvi darbiem vai blakustiesību objektiem, kuru izmantošanu aizlieguši to īpašnieki.

Lietotāji, kas augšupielādē saturu, ko ģenerējuši lietotāji tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumos, var atsaukties uz:

  • citēšanu, kritiku un apskata veikšanas faktu;
  • darbu kariķēšanu, parodiju.

Šobrīd Autortiesību likuma 19. pants noteic izņēmumus, kad autortiesību vai blakustiesību izmantošana bez autora piekrišanas un bez atlīdzības nav uzskatāma par autortiesību vai blakustiesību pārkāpumu. Tomēr līdzšinējie izņēmuma gadījumi būtu jāpapildina ar gadījumiem, kad darbu izmantotāji veikuši visu iespējamo atļaujas saņemšanai, darījuši visu iespējamo, lai nodrošinātu, ka nav pieejami konkrēti darbi vai blakustiesību objekti, par kuriem tiesību subjekti snieguši būtisko informāciju, un, saņemot tiesību subjekta pietiekami pamatotu paziņojumu, ir ātri rīkojušies, lai savās tīmekļvietnēs atspējotu piekļuvi darbiem vai blakustiesību objektiem, kuru izmantošanu aizlieguši to īpašnieki.

Atbilstoši DSM direktīvas prasībām dalībvalstīm normatīvajā regulējumā jāparedz pienākums tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējiem ieviest iedarbīgu un ātru sūdzību un kompensāciju mehānismu pakalpojumu lietotājiem strīdu gadījumā par piekļuves atspējošanu lietotāju augšupielādētiem darbiem vai blakustiesību objektiem. Pušu tiesību aizsardzības nolūkā dalībvalstīm noteikts pienākums strīdu izšķiršanas nolūkā darīt pieejamus ārpustiesas tiesiskās aizsardzības mehānismus, kā arī tiesu vai citu tiesu iestādi. Tomēr DSM direktīvas ievērošanai nepieciešams ievērot fizisko personu datu aizsardzību.

Šobrīd Autortiesību kolektīvā pārvaldījuma likumā paredzēts strīdu risināšanas mehānisms, paredzot autortiesību vai blakustiesību subjektu, savu biedru un uz pārstāvības līguma pamata pārstāvēto kolektīvā pārvaldījuma organizāciju sūdzību izskatīšanas kārtību, kā arī tiesības ziņot Kultūras ministrijai par darbībām vai apstākļiem, ko iesniedzējs uzskata par Autortiesību kolektīvā pārvaldījuma likuma pārkāpumu (Autortiesību kolektīvā pārvaldījuma likuma 66. pants). Strīdu regulēšanas iespēja ar vidutāja palīdzību paredzēta arī strīdos starp kolektīvā pārvaldījuma organizāciju, kura dibināta Latvijā un kura izsniedz vai piedāvā izsniegt muzikālo darbu tiešsaistes tiesību daudzteritoriālās licences, un tiešsaistes pakalpojumu sniedzēju, autortiesību vai blakustiesību subjektu vai citu kolektīvā pārvaldījuma organizāciju (Autortiesību kolektīvā pārvaldījuma likuma 68. pants).

Savukārt Autortiesību likuma X1 nodaļā noteiktas arī iespējas izmantot vidutāja palīdzību strīdos kolektīvā pārvaldījuma organizāciju, autortiesību un blakustiesību subjektu, autortiesību un blakustiesību izmantotāju, kā arī kabeļoperatoru un raidorganizāciju starpā.

Papildu strīdu risināšanas mehānismi noteikti arī attiecībā uz strīdiem starp patērētājiem un pakalpojumu sniedzējiem vai tirgotājiem Patērētāju tiesību aizsardzības likumā [4] un Patērētāju ārpustiesas strīdu risinātāju likumā. [5] Tomēr, lai regulējums atbilstu DSM direktīvas prasībām, papildus nepieciešams paredzēt papildu kompensāciju veikšanas mehānismu, paredzot kompensācijas saņemšanas tiesības strīdu gadījumā starp tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējiem un šo pakalpojumu lietotājiem, ne tikai attiecībā uz patērētājiem.

Atbilstoši Autortiesību likuma regulējumam par darbu publiskošanu atzīstama jebkura darbība, ar kuru tieši vai ar attiecīgas tehniskas ierīces palīdzību darbs, izpildījums, fonogramma vai raidījums tiek padarīts pieejams sabiedrībai. Tādējādi šādi tiek aptverta arī darbu tiešsaistes publicēšana sabiedrībai vai noteikta tiešsaistes pakalpojumu sniedzēja klientiem pieejamā veidā, tā uzskatāma par darbu publiskošanu.

DSM direktīvu piemēro attiecībā uz visiem darbiem un blakustiesību objektiem, ko 2021. gada 7. jūnijā vai pēc minētā datuma aizsargā dalībvalstu tiesību akti, neskarot tiesību aktus, kas noslēgti, un tiesības, kas iegūtas pirms 2021. gada 7. jūnija. Savukārt pārredzamības pienākums attiecināms uz līgumiem par autoru un izpildītāju licences vai tiesību nodošanu no 2022. gada 7. jūnija. Tādējādi Latvijas Republikai līdz 2021. gada 7. jūnijam ir jāpaspēj nacionālajā regulējumā ieviest DSM direktīvas prasības, un jaunais regulējums tiks piemērots attiecībā uz tiem darbiem un blakustiesību objektiem, uz kuriem tiesības iegūtas no minētā datuma.

Raidorganizāciju direktīva

Reorganizāciju papildinoši tiešsaistes pakalpojumi

Raidorganizāciju direktīvas izpratnē autortiesību un blakustiesību īstenošanas nolūkā par autortiesību un blakustiesību publicēšanas vietu un vietu, kur tie darīti pieejami sabiedrībai, izmantojot vadu vai bezvadu līdzekļus, tādā veidā, ka sabiedrības locekļi var tiem piekļūt no viņu individuāli izraudzītas vietas un individuāli izraudzītā laikā, uzskata raidorganizācijas galveno uzņēmējdarbības vietu.

Ar minēto noteikta darbu publicēšanas vietas prezumpcija, tādējādi vienkāršojot darbu publicēšanas vietas noteikšanu gadījumā, kad autortiesību un blakustiesību objekti ar vadu vai bezvadu līdzekļu palīdzību darīti pieejami vairākās valstīs.

Noteicot maksu par autortiesību un blakustiesību objektu pieejamības nodrošināšanu, jāņem vērā ne tikai tādi apstākļi kā raidorganizācijas ieņēmumi, bet arī visi papildinošie tiešsaistes pakalpojuma aspekti, piemēram, pakalpojuma iezīmes, tostarp:

  • pakalpojumā nodrošināto programmu pieejamības ilgums tiešsaistē;
  • auditorija;
  • nodrošinātās valodu versijas u.c.

Autortiesību kolektīvā pārvaldījuma līkuma 32. pantā noteikti daži piemēri atlīdzības likmju noteikšanas kritērijiem attiecībā uz kolektīvā pārvaldījuma organizāciju likmēm. Latvijas regulējumā šobrīd vairākās vietās Autortiesību likumā un Autortiesību kolektīvā pārvaldījuma likumā paredzēts, ka autortiesību un blakustiesību subjektiem ir tiesības uz taisnīgu atlīdzību, un minētais jēdziens piepildīts ar saturu tiesu praksē.

Atbilstoši Augstākās tiesas judikatūrai taisnīgas atlīdzības noteikšanai autortiesību un blakustiesību strīdos piemērojami vispārīgie Civillikuma noteikumi par saistību, tostarp tādu, kas radušās uz likuma pamata, neizpildi un ar šādu neizpildi radīto zaudējumu atlīdzināšanu, [6] un Autortiesību likuma 32. pantā minētie kritēriji (tiešs gūtais komerciālais labums, darbu izmantošanas mērķi u.c.), kā arī kolektīvā pārvaldījuma organizācijas apstiprinātās atlīdzības likmes (tarifs) konkrētajam izmantojuma veidam. Turklāt tiesai jānosaka atšķirīgs atlīdzības lielums tikai tad, ja tā atzīst, ka kolektīvā pārvaldījuma organizācijas noteiktā atlīdzības likme nav taisnīga. [7]

Tomēr Augstākā tiesa atzinusi, ka gadījumā, kad izmantojums nesniedz mantisku labumu, autortiesību un blakustiesību subjektiem ir tiesības tikai uz samērīgu minimālo atlīdzību, lai aizsargātu viņus no viņu tiesību vērtības zuduma civiltiesiskajā apgrozībā, pretstatā jaunieviešamajās direktīvās noteiktajām prasībām par taisnīgu atlīdzību. [8] Sagaidāms, ka Latvijas regulējumā tiks ieviesti papildu kritēriji atlīdzības par autortiesību vai blakustiesību izmantošanu noteikšanai.

Televīzijas un radio programmu retranslācija

Saskaņā ar Raidorganizāciju direktīvas prasībām programmu retranslācijas darbībām ir nepieciešama atļauja no publiskošanas tiesību īpašniekiem, tomēr dalībvalstīm noteikts pienākums noteikt tādu regulējumu, saskaņā ar kuru autortiesību un blakustiesību tiesību īpašniekiem savas tiesības piešķirt vai atteikt retranslācijas atļauju jāīsteno tikai ar kolektīvā pārvaldījuma organizācijas starpniecību, nevis personiski.

Latvijā Autortiesību kolektīvā pārvaldījuma likuma 3. panta otrajā daļā noteikts, ka autortiesību un blakustiesību subjektu mantiskās tiesības attiecībā uz darbu retranslēšanu pārvalda tikai kolektīvi.

Saskaņā ar Raidorganizāciju direktīvas regulējumu autortiesību un blakustiesību īpašnieks nav nodevis sev piederošo tiesību pārvaldīšanu kolektīvā pārvaldījuma organizācijai; tiek prezumēts, ka kolektīvā pārvaldījuma organizācijai, kas pārvalda attiecīgās kategorijas tiesības tās dalībvalsts teritorijā, kurā retranslācijas pakalpojuma operators vēlas nokārtot savas tiesības uz sev piederošo darbu retranslāciju, ir tiesības piešķirt vai atteikt retranslācijas atļauju minētā tiesību īpašnieka vārdā. Tomēr gadījumā, ja attiecīgajā teritorijā darbojas vairākas šādas organizācijas, autortiesību vai blakustiesību īpašniekam ir tiesības izvēlēties starp minētajām kolektīvā pārvaldījuma organizācijām.

Šāds regulējums ietverts arī Autortiesību kolektīvā pārvaldījuma likuma 5. panta trešajā daļā, nosakot, ka kolektīvā pārvaldījuma organizācija ir tiesīga pārstāvēt autortiesību un blakustiesību subjektus bez kolektīvā pārvaldījuma līguma noslēgšanas gadījumos, kad atbilstoši 3. panta otrajai daļai kolektīvais tiesību pārvaldījums ir obligāts, un šādos gadījumos ļaujot izvēlēties starp vairākām šādām organizācijām saskaņā ar Autortiesību kolektīvā pārvaldījuma likuma 3. panta trešo daļu.

Direktīva noteic, ka dalībvalstīm jānodrošina, lai blakustiesību īpašniekam ir tādas pašas tiesības un pienākumi, kas izriet no līguma starp retranslācijas pakalpojumu operatoru un kolektīvā pārvaldījuma organizāciju vai organizācijām kā tiem tiesību īpašniekiem, kas ir pilnvarojuši minēto kolektīvā pārvaldījuma organizāciju vai organizācijas. Atbilstoši Raidorganizāciju direktīvai dalībvalstis arī nodrošina, ka minētais tiesību īpašnieks var pretendēt uz šīm tiesībām attiecīgās dalībvalsts noteiktā laika posmā, tomēr tas nav īsāks par trim gadiem no tās retranslācijas dienas, kurā ietverts viņa darbs vai blakustiesību objekts.

Attiecībā uz Latvijas autortiesību kolektīvā pārvaldījuma regulējumu jānorāda, ka autortiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijām ir tikai tiesības pārvaldīt autortiesību un blakustiesību subjektu mantiskās tiesības, kamēr personiskās saglabā paši autortiesību un blakustiesību subjekti.

Dalībvalstīm Raidorganizāciju direktīvā papildus noteikts arī pienākums nodrošināt sarunu starp raidorganizācijām un retranslācijas pakalpojumu operatoriem par retranslācijas atļauju labticīgu risināšanu, kā arī paredzēt mediācijas pakalpojumu izmantošanas iespēju, kas saskaņā ar Latvijas regulējumu nav izslēgta, turklāt pastāvot arī vidutāja izmantošanas iespējām.

Programmu pārraidīšana ar tiešu signāla pievadīšanu

Raidorganizāciju direktīva paredz, ka, raidorganizācijām izmantojot trešo personu pakalpojumus programmu pārraides signālu pievadīšanā izplatītājam un pašām neveicot programmas saturošo signālu tiešu pārraidīšanu sabiedrībai, savukārt signālu izplatītājam pārraidot šos programmas saturošos signālus sabiedrībai, uzskatāms, ka raidorganizācija un signālu izplatītājs piedalās vienā atsevišķā publiskošanas darbībā, kurai saņemta tiesību īpašnieku atļauja. Minētais arī atzīts Latvijas tiesu praksē, piemēram, Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2019. gada 19. augusta spriedumā lietā Nr. SKC-222/2019.

Secinājumi

Latvijā šobrīd pastāvošais regulējums jau daļēji atbilst DSM direktīvas un Raidorganizāciju direktīvas prasībām. Tomēr, lai nodrošinātu pilnīgu atbilstību šo direktīvu regulējumam, jāveic grozījumi Latvijas autortiesību un blakustiesību regulējumā.

Minēto apsvērumu dēļ Latvijā ir nepieciešami grozījumi Autortiesību likumā un Autortiesību kolektīvā pārvaldījuma likumā, nodrošinot abu minēto direktīvu transponēšanu nacionālajā tiesiskajā regulējumā līdz 2021. gada 7. jūnijam.


[1] Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2019/790 (2019. gada 17. aprīlis) par autortiesībām un blakustiesībām digitālajā vienotajā tirgū un ar ko groza Direktīvas 96/9/EK un 2001/29/EK. OJ L 130, 17.05.2019., pp. 92–125.

[2] Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2019/789 (2019. gada 17. aprīlis), ar ko paredz noteikumus par to, kā īstenojamas autortiesības un blakustiesības, kuras piemēro noteiktām raidorganizāciju tiešsaistes pārraidēm un televīzijas un radio programmu retranslācijām, un ar ko groza Padomes Direktīvu 93/83/EEK. OJ L 130, 17.05.2019., pp. 82–91.

[3]Autortiesību likums. Latvijas Vēstnesis, 27.04.2000., Nr. 148/150.

[4]Patērētāju tiesību aizsardzības likums. Latvijas Vēstnesis, 01.04.1999., Nr. 104/105.

[5]Patērētāju ārpustiesas strīdu risinātāju likums. Latvijas Vēstnesis, 02.07.2015., Nr. 127.

[6]Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2018. gada 10. septembra spriedums lietā Nr. SKC-10/2018.

[7]Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2017. gada 29. novembra spriedums lietā Nr. SKC-136/2017; Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2018. gada 28. decembra spriedums lietā Nr. SKC-217/2018.

[8]Turpat.

Avots: "Jurista Vārds"