Latvija nodokļu konkurētspējas virsotnē. Kāpēc investori joprojām nogaida?

Simona Sirsniņa, "BDO Latvia" nodokļu nodaļas vadītāja

19. oktobrī publicētajā Tax Foundation 2026. gada starptautiskās nodokļu konkurētspējas indeksā Latvija atkal ierindojas otrajā vietā starp 38 OECD valstīm, bet uzņēmumu ienākuma nodokļa (UIN) kategorijā – pirmajā. Tajā pašā laikā FICIL šā gada Sentimenta indeksā ieguldījumus Latvijā palielināt plānoja tikai 47% aptaujāto ārvalstu investoru, salīdzinot ar 79% 2023. gadā. Šī atšķirība liek jautāt: kāpēc augsta vieta nodokļu reitingā nepārvēršas tikpat augstā investoru gatavībā ieguldīt? Investoru piesardzību lielā mērā ietekmē ģeopolitiskā un politiskā nenoteiktība, tomēr arī nodokļu noteikumi būtiski ietekmē uzņēmuma naudas plūsmu un ilgtermiņa lēmumus. Lai novērtētu Latvijas priekšrocības, jāskatās viss ieguldījuma cikls – no reinvestētās peļņas līdz dividendēm, darbaspēka izmaksām un kotācijai biržā.

Augsta vieta reitingā vēl nenozīmē zemākās izmaksas

Indekss vērtē, cik neitrāla un konkurētspējīga ir nodokļu sistēmas uzbūve. Latvijas spēcīgākā puse ir UIN modelis, kas apliek tikai sadalīto peļņu – tā sauktais sadalītās peļņas modelis. Augstu novērtēti arī īpašuma nodokļi (4. vieta) un pārrobežu noteikumi (6. vieta). Vājākās vietas ir citur: individuālo nodokļu kategorijā Latvija ir 8., kamēr Igaunija – 1., bet patēriņa nodokļu kategorijā – tikai 22.
Latvijas sistēmu ir vērts salīdzināt ar valstīm, ar kurām konkurējam par investīcijām: Igauniju un Lietuvu kā tuvākajiem Baltijas konkurentiem, Poliju kā reģiona lielāko ekonomiku, Ziemeļvalstīm kā nozīmīgu kapitāla avotu un Lielbritāniju kā vienu no Eiropas finanšu centriem.
Kopvērtējums turklāt apvieno ļoti atšķirīgas jomas. Lielbritānija kopumā ir 30., bet pārrobežu nodokļu noteikumos – pirmā. Investoram svarīgāki par vietu reitingā ir citi aspekti: kā nodokļi ietekmē viņa biznesa modeli no pirmās peļņas līdz brīdim, kad ieguldījums tiek pārdots vai uzņēmums kotēts biržā.
Tabulā apkopotas salīdzināmo valstu vietas Tax Foundation 2026. gada indeksā – kopvērtējumā, UIN un individuālo nodokļu kategorijā.

Valsts	Kopvērtējums	UIN	Individuālie nodokļi
Igaunija	1	2	1
Latvija	2	1	8
Lietuva	5	3	10
Zviedrija	13	6	18
Norvēģija	20	15	29
Somija	22	10	24
Lielbritānija	30	25	22
Dānija	31	19	37
Polija	32	12	11

Avots: Tax Foundation, International Tax Competitiveness Index 2026 (38 OECD valstis; mazāks numurs – labāks vērtējums). Indekss vērtē sistēmas uzbūvi, nevis konkrēta uzņēmuma nodokļu slogu. Metodoloģijas izmaiņu dēļ iepriekšējo gadu vietas nav tieši salīdzināmas.

1. Uzņēmuma izaugsme: priekšrocība ir naudas plūsmā

Latvijas galvenais trumpis – reinvestētā peļņa

Latvijas lielākā priekšrocība ir UIN nomaksas atlikšana līdz peļņas sadalei: kamēr peļņa tiek reinvestēta, nodoklis nav jāmaksā. Nopelnīto var ieguldīt iekārtās, krājumos, jaunos tirgos vai uzkrāt nākamajam projektam, un nav jāpierāda, ka tas izlietots konkrētā aktīvā. Tas ir dabiskas izaugsmes dzinējs – īpaši uzņēmumam, kuram bankas finansējums ir dārgs vai grūti pieejams. Jāatceras gan, ka nodoklis var rasties arī bez tiešajām dividendēm, piemēram, par ar saimniecisko darbību nesaistītiem izdevumiem vai peļņas sadalei pielīdzināmiem ienākumiem, tādiem kā noteikti aizdevumi saistītām personām.
Nodokļa atlikšanai ir izmērāma vērtība. Ja 100 000 eiro nodokli no 400 000 eiro dividendēm samaksā pēc četriem līdz astoņiem gadiem, pie 8% diskonta likmes, kas aptuveni atbilst uzņēmuma kapitāla izmaksām, tā pašreizējā vērtība ir aptuveni 54 000–74 000 eiro. Ieguvums tikai no maksāšanas laika ir 27–46% no nodokļa summas – bez jebkādiem atvieglojumiem vai papildu nosacījumiem. Jo ilgāk peļņa strādā uzņēmumā, jo lielāks ieguvums.
Šo apstiprina arī OECD. Šogad publicētajos pētījumos par uzņēmumu ienākuma nodokli un biznesa dinamismu OECD secina, ka jauni un mazi uzņēmumi uz nodokļu noteikumiem reaģē spēcīgāk nekā lielie, jo tiem ir grūtāk piesaistīt ārēju finansējumu. Visvairāk tos skar noteikumi, kas samazina naudas plūsmu. Latvijas modelis šādiem uzņēmumiem palīdz pēc būtības: nodoklis nerodas, kamēr nauda tiek reinvestēta. Tāpēc zaudējumu pārnešanas ierobežojumi, ko OECD min kā šķērsli inovatīviem un sākotnēji zaudējumus nesošiem uzņēmumiem, reinvestējošam uzņēmumam Latvijā ir daudz mazāk aktuāli.

Kaimiņi pārņem principu, bet ne visu modeli

Igaunijā darbojas līdzīgs modelis kopš 2000. gada, taču, sadalot peļņu, nodoklis ir 22/78, bet Latvijā – 20/80. No 100 000 eiro sadales budžeta dividendēs Latvijā paliek 80 000 eiro, Igaunijā – 78 000 eiro.
Pārējās valstis Latvijas modeli nekopē, bet pārņem tā galveno principu – ieguldītā peļņa netiek aplikta uzreiz. Lietuva 2026. gadā UIN likmi palielināja līdz 17%. Vienlaikus tā ieviesa pastāvīgu iespēju iekārtu, datortehnikas, programmatūras un citu atbilstošu aktīvu izmaksas atskaitīt uzreiz, ja aktīvu izmanto vismaz trīs gadus un netiek piemērots investīciju projekta atvieglojums. Tādējādi peļņa, kas ieguldīta šādos aktīvos, ieguldījuma gadā praktiski netiek aplikta ar nodokli – līdzīgi kā Latvijā, tikai šaurākā apjomā. Tieši šo izmaiņu dēļ Tax Foundation Lietuvas vērtējumu uzlaboja. Polija pamatā piemēro 19% UIN (mazajiem uzņēmumiem 9%), bet kopš 2021. gada piedāvā arī tā saukto Igaunijas UIN – nodokli tikai sadalītajai peļņai. Tas ir labākais apliecinājums, ka sadalītās peļņas modelis ir konkurētspējīgs: reģiona lielākā ekonomika to pārņem. Taču Polijā tas ir izvēles režīms ar stingriem nosacījumiem – visiem dalībniekiem jābūt fiziskām personām, jānodarbina vismaz trīs darbinieki, un uzņēmums nedrīkst turēt citu sabiedrību daļas. Latvijā tas ir vispārējais režīms ikvienam uzņēmumam, arī ārvalstu grupas meitas sabiedrībai. Lielbritānijā jaunām iekārtām pieejama līdzīga tūlītēja atskaitīšana, bet Somijas valdība rosina no 2027. gada samazināt UIN likmi līdz 18%.
Kapitālietilpīgam projektam šādi atvieglojumi var būtiski sašaurināt atšķirību ar Latviju. Latvijas modeļa priekšrocība saglabājas tur, kur izaugsme nav tikai iekārtas: apgrozāmie līdzekļi, cilvēki, jauni tirgi, paplašināšanās iespējas caur citu uzņēmumu iegādi. Tāpēc, manuprāt, valstis jāsalīdzina pēc vienota naudas plūsmas modeļa, nevis atsevišķi pēc likmēm un atvieglojumiem – citādi Lietuvas 17% ar tūlītējo norakstīšanu un Latvijas 0% reinvestētajai peļņai nav salīdzināmi.

2. Investora ienākšana: svarīga kļūst dividenžu un kapitāla aplikšana

Ko nodokļi nozīmē investoram un IPO?

Brīdī, kad uzņēmums piesaista ārēju investoru vai gatavojas IPO, nodokļu jautājums tomēr mainās. Biržā kotēta uzņēmuma akcionāri parasti sagaida regulāras dividendes, kas nozīmē UIN samaksu pie katras peļņas sadales, proti, izmaksātajai peļņai nodokļa atlikšanas priekšrocība beidzas. Dividenžu politika jāatklāj jau IPO prospektā, tāpēc tās nodokļu izmaksas jāaprēķina pirms kotēšanas un jāiekļauj uzņēmuma vērtējumā.
Ārvalstu investoram Latvijai šajā posmā ir stipri nosacījumi. Dividendēm, procentiem un autoratlīdzībām, ko maksā nerezidentiem, Latvijā nodokli neietur, izņemot maksājumus uz zemo nodokļu jurisdikcijām, ko nosaka MK noteikumi. Latvijas uzņēmuma ienākums no akciju pārdošanas ir atbrīvots, ja tās turētas vismaz 36 mēnešus un nekustamais īpašums Latvijā nepārsniedz pusi no sabiedrības aktīviem. Tas ir būtiski holdinga struktūrām un grupas pārkārtošanai pirms investora ienākšanas. Arī pašam ārvalstu investoram izejas brīdī Latvija ir vienkārša: ārvalstu uzņēmuma ienākums no Latvijas sabiedrības daļu pārdošanas Latvijā netiek aplikts (ja daļu turēšanas periods virs 36 mēnešiem), izņemot sabiedrības, kuru aktīvus pārsvarā veido Latvijas nekustamais īpašums – tad no pārdošanas summas ietur 3%. Lietuvā savukārt dividendēm ārvalstu uzņēmumiem papildus 17% UIN piemēro arī 17% ieturējuma nodokli (likme seko UIN likmei), ja nav izpildīti līdzdalībasatbrīvojuma nosacījumi (parasti – vismaz 10% līdzdalība vismaz 12 mēnešus) un Lietuvas nodokļu konvencija ar investora valsti neparedz zemāku likmi.
Savukārt Latvijā no 2026. gada uzņēmumiem, kuru dalībnieki dividenžu aprēķināšanas periodā ir tikai fiziskas personas, pieejams arī alternatīvs režīms – 15% UIN un 6% IIN no dividendēm. Latvijas rezidentam tas dod praktiski tādu pašu rezultātu (79 900 eiro pret 80 000 eiro standarta režīmā ar UIN 20/80 no 100 000 eiro sadales budžeta). Ārvalstu privātpersonai tas var būt izdevīgāks, ja tās mītnes valsts ļauj ieskaitīt Latvijā samaksāto IIN saskaņā ar saviem normatīvajiem aktiem vai nodokļu konvenciju ar Latviju.
Kapitāla tirgum vajadzīgi arī vietējie privātie investori. Kapitāla pieaugumu Latvijā apliek ar 25,5%, bet rezidenta ienākumam virs 200 000 eiro gadā piemēro vēl 3%. Ieguldījumu konts ļauj nodokli atlikt, taču Ziemeļvalstis iet tālāk. Zviedrijas ieguldījumu krājkontā (ISK) nodokli maksā nevis par katru pārdošanas peļņu vai dividendi, bet par konta vērtību: tai piemēro standartizētu ienākuma likmi (valsts aizņēmuma likme plus viens procentpunkts), ko apliek ar 30% nodokli, tāpēc faktiskais slogs ir aptuveni 1% no konta vērtības gadā. Darījumi nav jādeklarē, un konta vērtība līdz 150 000 kronām (no 2026. gada – 300 000 kronām) ir atbrīvota no nodokļa. Kontu izmanto vairāk nekā trīs miljoni zviedru, un to bieži min kā vienu no iemesliem, kāpēc zviedru mājsaimniecības tik plaši investē akcijās. Ja gribam, lai Baltijas uzņēmumi biržā atrastu arī vietējos ieguldītājus, uzkrājumu aplikšana ir tikpat svarīga kā UIN modelis.
Lielās uzņēmumu grupas: kur UIN priekšrocība samazinās
Starptautiskām grupām ar vismaz 750 miljonu eiro konsolidēto apgrozījumu jāņem vērā arī globālais minimālais nodoklis (Pillar Two). Tas ir OECD līmenī saskaņots un ES kopš 2024. gada piemērots noteikumu kopums: lielai grupai katrā valstī, kurā tā darbojas, no peļņas faktiski jāsamaksā vismaz 15% nodoklis. Ja kādā valstī samaksāts mazāk, starpību – tā saukto virsnodokli – iekasē cita valsts, parasti mātes uzņēmuma valsts. Ja Latvijas meitas uzņēmums peļņu reinvestē un UIN nemaksā, tā efektīvā nodokļa likme Latvijā ir zem 15%, un starpību grupai var nākties piemaksāt mātes uzņēmuma valstī. Vienkāršots piemērs: ja Latvijas meitas uzņēmums nopelna miljonu eiro un visu reinvestē, Latvijā UIN nav, bet grupai citā valstī var nākties samaksāt līdz 150 000 eiro virsnodokli; faktisko summu samazina atskaitījums par darbinieku izmaksām un materiālajiem aktīviem Latvijā. Latvija, tāpat kā Igaunija un Lietuva, ES direktīvas pieļauto atlikto piemērošanu izmanto līdz 2029. gada beigām, taču tas pasargā tikai no nodokļa iekasēšanas Latvijā, nevis no piemaksas grupas līmenī. Sadalītās peļņas sistēmām GloBE noteikumi paredz īpašu izvēli (Eligible Distribution Tax System): grupa drīkst aprēķinā pieņemt, ka UIN par konkrētā gada peļņu Latvijā tiks samaksāts, it kā peļņa būtu sadalīta, un virsnodoklis uzreiz nerodas. Taču, ja četru gadu laikā peļņa tā arī netiek sadalīta un UIN nav samaksāts, starpība jāpiemaksā ar atpakaļejošu datumu. Citādi sakot, izvēle dod četru gadu nogaidīšanas periodu, nevis atbrīvojumu. Tāpēc Latvijas priekšrocība lielajām grupām darbojas tikai daļēji: tā saglabājas, ja grupa plāno peļņu sadalīt četru gadu laikā vai ja Latvijas meitas uzņēmumam ir pietiekami darbinieku un materiālo aktīvu, lai atskaitījums virsnodokli būtiski samazinātu. Grupai, kas Latvijā veido tikai holdingu vai intelektuālā īpašuma struktūru, ieguvums praktiski izzūd. Tas jāaprēķina pirms investīciju lēmuma, nevis pēc tā.

3. Uzņēmuma ikdiena: konkurētspēju nosaka arī darbaspēka izmaksas

Darbaspēka izmaksas – Latvijas konkurētspējas vājais punkts

OECD Taxing Wages dati par 2025. gadu rāda, ka vidējās algas saņēmējam bez bērniem un apgādājamiem darbaspēka nodokļi (IIN un sociālās iemaksas) Latvijā veido 40,1% no darba devēja kopējām izmaksām. Tas ir mazāk nekā Igaunijā (42,6%), Somijā (42,5%) un Zviedrijā (41,1%), bet vairāk nekā Lietuvā (39,8%), Norvēģijā (36,4%), Dānijā (35,8%), Polijā (35,0%) un Lielbritānijā (32,4%).
Taču OECD dati attiecas uz 2025. gadu, un kopš tā laika Igaunija noteikumus ir mainījusi. No 2026. gada tā visiem strādājošajiem piemēro vienotu 700 eiro neapliekamo minimumu mēnesī (iepriekš tas, algai augot, samazinājās līdz nullei) un vienotu 22% IIN likmi. Latvijā neapliekamais minimums 2026. gadā ir 550 eiro mēnesī, bet IIN likme – 25,5% un 33% ienākumam virs 105 300 eiro gadā. Tāpēc OECD salīdzinājums, kurā Latvija izskatās labāk par Igauniju, 2026. gada situāciju vairs neatspoguļo. Investoram svarīgs ir cits jautājums: cik maksā darbinieks, kuram jāsaņem noteikta neto alga. Pie vienādas neto algas Latvija ir viena no dārgākajām salīdzināmo valstu vidū: zemākajā algu līmenī lētākas ir visas, izņemot Poliju, bet augstākajā Latviju pārsniedz tikai Polija, Somija un nedaudz Zviedrija. Igaunijā darba devējs abos līmeņos maksā par 4–5% mazāk, bet Lietuvā augstāk atalgots speciālists izmaksā par 6% mazāk – un tieši Viļņa ir Rīgas tiešākais konkurents pakalpojumu centru piesaistē:

Valsts	Izmaksas pie neto ~2 140 €	Pret Latviju	Izmaksas pie neto ~4 140 €	Pret Latviju
Latvija	~3 710 €	–	~7 415 €	–
Igaunija	~3 535 €	–4,7%	~7 095 €	–4,3%
Lietuva	~3 600 €	–2,9%	~6 965 €	–6,1%
Polija	~3 740 €	+0,9%	~8 050 €	+8,6%
Zviedrija	~3 455 €	–6,8%	~7 445 €	+0,4%
Norvēģija	~2 975 €	–19,7%	~6 500 €	–12,3%
Somija	~3 150 €	–15,1%	~7 620 €	+2,8%
Dānija	~3 285 €	–11,3%	~6 610 €	–10,8%
Lielbritānija	~2 800 €	–24,4%	~6 110 €	–17,6%

Ilustratīvs aprēķins ar 2026. gada likmēm. Latvijā – bruto 3000 un 6000 eiro, 550 eiro neapliekamais minimums, bez atvieglojumiem. Igaunijā – 700 eiro minimums, pensiju II līmenis 2%, bezdarba apdrošināšana 1,6% un 0,8%, sociālais nodoklis 33%. Neietver uzņēmējdarbības riska nodevu un papildu labumus. Pārējās valstis – 2026. gada IIN un sociālo iemaksu likmes bez atvieglojumiem, Zviedrijā un Somijā ar vidējo pašvaldību likmi; Lielbritānijā 2026./2027. nodokļu gads. Valsts valūtas pārrēķinātas eiro pēc 2026. gada rudens kursiem. Summas noapaļotas.
Augstāk atalgotiem speciālistiem atšķirība aug: Latvijā ienākumam virs 105 300 eiro gadā piemēro 33% likmi un virs 200 000 eiro – vēl 3%, kamēr Igaunijā likme paliek 22%. To atspoguļo arī Tax Foundation – individuālo nodokļu kategorijā Igaunija ir pirmā, Latvija astotā. Tehnoloģiju uzņēmumam vai pakalpojumu centram, kur algas ir lielākā izmaksu pozīcija, šī starpība var atsvērt UIN atlikšanas ieguvumu: pakalpojumu centram ar 100 darbiniekiem augstākajā tabulas algu līmenī Igaunija vai Lietuva gadā ietaupa aptuveni 400 000–540 000 eiro darbaspēka izmaksās – vairāk nekā UIN atlikšanas ieguvums no vairāku miljonu eiro reinvestētas peļņas. Manuprāt, tieši šeit ir Latvijas nodokļu sistēmas lielākā neefektivitāte attiecībā pret Latvijas uzņēmumu izaugsmes veicināšanu, kas kopumā dotu arī vairāk ieņēmumu Latvijas valsts budžetā.

4. Investīciju plānošana: noteikumu stabilitātei ir cena

Investoram vajadzīga arī nodokļu paredzamība

FICIL pētījumā investori kā galvenos nogaidīšanas iemeslus min ģeopolitisko, strukturālo un politisko nenoteiktību, nevis nodokļus. Tomēr nodokļi ir daļa no šīs nenoteiktības, un Latvijai šeit nav ar ko lepoties: divu gadu laikā mainītas IIN likmes un sliekšņi, kapitāla ienākuma likme pacelta no 20% uz 25,5%, ieviesta papildu likme ienākumam virs 200 000 eiro un jauns dividenžu režīms. Katrs solis atsevišķi ir pamatojams, bet kopā tie nozīmē, ka investora finanšu modelis, kas sastādīts 2023. gadā, 2026. gadā vairs neatbilst īstenībai. Uzņēmums, kas plāno peļņas izmantošanu vairākus gadus uz priekšu, vērtē ne tikai likmi, bet arī to, cik bieži un ar kādu brīdinājumu noteikumi mainās.
OECD to pasaka tieši: nodokļu sarežģītība palielina atbilstības izmaksas un nenoteiktību, un visvairāk tas skar mazos un jaunos uzņēmumus, kuriem nav resursu šīs izmaksas absorbēt. OECD ieteikums valstīm ir vienkāršāki, paredzamāki un starptautiski saskaņoti noteikumi. Praksē tas nozīmē savlaicīgu PVN atmaksu, saprotamus transfertcenu noteikumus un iespēju pirms būtiska darījuma saņemt skaidru VID nostāju.

Kā reitinga priekšrocību pārvērst investīcijās

Latvijas nodokļu sistēmai ir reta un starptautiski atzīta priekšrocība – tā ļauj uzņēmumam augt par pašu nopelnīto, un šo principu tagad pārņem arī citas valstis. Otrā vieta reitingā atver durvis sarunām ar investoriem, taču šī priekšrocība nav vienāda visiem: vispilnīgāk tā strādā augošam vidējam uzņēmumam, kas peļņu reinvestē un kuram kapitāls ir dārgs; daļēji – biržā kotētam uzņēmumam ar regulārām dividendēm; un visvājāk – lielas grupas meitas uzņēmumam, kuru sasniedz globālais minimālais nodoklis. Investora lēmumu izšķir nevis vieta tabulā, bet naudas plūsma visā ieguldījuma ciklā: no pirmās reinvestētās peļņas līdz dividendēm, darbinieku izmaksām un brīdim, kad uzņēmums tiek pārdots vai kotēts biržā.
Šajā ciklā Latvijai ir trīs vājās vietas, un visas trīs ir mūsu pašu rokās: darbaspēka nodokļi, kas augstāk atalgotiem speciālistiem ir dārgāki nekā Igaunijā un lielākajā daļā salīdzināmo valstu; privātpersonu uzkrājumu aplikšana, kas vietējo kapitālu biržā nevilina tā, kā to dara Ziemeļvalstis; un noteikumu paredzamība, ko investors vērtē tikpat augstu kā likmi. Ja sadalītās peļņas modeli saglabāsim kā ilgtermiņa principu un šīs trīs lietas sakārtosim, otrā vieta reitingā pārvērtīsies investīcijās. Ja ne, tā paliks skaists skaitlis prezentācijā.

Par autori

Simona Sirsniņa ir BDO Latvia nodokļu nodaļas vadītāja. Viņa konsultē vietējos un starptautiskos uzņēmumus uzņēmumu ienākuma nodokļa, transfertcenu un globālā minimālā nodokļa (Pillar Two) jautājumos. Iepriekš viņa ieņēmusi vadošus amatus starptautiskās konsultāciju kompānijās.