Paaudžu maiņa ģimenes uzņēmumā – tabu tēma?

Mēs nedzīvojam mūžīgi, un tomēr ģimenēs par to nemēdz runāt, arī tādās ģimenēs, kuras radījušas lielus pasaules mēroga uzņēmumus. Tā ir tabu tēma, par nāvi nerunā un līdz ar to nerunā arī par biznesa nākotni pilnā apjomā

Tā intervijā Dienas Biznesam norāda Maikls Prents (Michel Prent) no BDO Netherland Ģimenes uzņēmumu labklājības un veicināšanas nodaļas (BDO Family Wealth).

Ģimenes biznesa konsultācijas ir samērā reti dzirdēts vārdu savienojums Latvijā.

Ko īsti jūs darāt, un kādēļ šādas konsultācijas ir nepieciešamas Nīderlandē?

Īsi sakot, mēs ģimenes uzņēmumiem palīdzam izstrādāt viņu ģimenes stratēģiju. Mūsu specializācija ir ģimeņu atbalsts. Mēs nenodarbojamies ar nodokļiem, nedarām tiešās advokātu lietas.

Esmu nodokļu jurists un 18 gadus nostrādāju šajā jomā, tostarp tieši apkalpojot ģimenes uzņēmumus. Tomēr izlēmu, ka ģimeņu konsultācijas biznesa jomā ir daudz interesantāk. Proti, pēc 40 es sāku prātot, vai tiešām daru to, kas man ne tikai patīk, bet arī aizrauj.

Kas šajā sfērā aizrauj?

Katrā ģimenē ir sava dinamika, paaudzes un vecumu atšķirības.

Dzīves izmaiņas ietekmē ģimenes dinamiku. Katrā ģimenē ir kaut kādas tabu tēmas, par kurām nerunā, bet var just, ka tās virmo šajā namā. Patiesībā liela daļa ģimenes labklājības nāk no tās biznesa, kurā nereti ir iesaistīta liela daļa ģimenes locekļu. Ir labi, ja bizness ģenerē naudu, tad ir ienākumi un visi ir apmierināti, taču ir lieli ienākumi, ja daļa biznesa tiek pārdota. Ko darīt ar šo ģimenes labumu, kā to organizēt? Lai šo varētu analizēt, mēs vispirms sākam ar pašu ģimenes biznesu, ar tā organizāciju un tikai pēc tam ķeramies pie labumu organizēšanas.

Vai Latvijā šādas konsultācijas būtu nepieciešamas?

Jā, noteikti, un tādēļ jau mani izsauca uz Latviju, jo vajadzēja speciālistu.

Jums tas ir īpaši svarīgi! Tā paaudze, kas pēc brīvības atgūšanas sāka nodarboties ar biznesu šeit, Latvijā, ir aizvadījusi 30 gadus uzņēmējdarbībā. Dažiem ir tikai 55, dažiem jau 60 un pat 70 gadu. Tā ir pirmā ģimenes biznesa paaudze. Praktiski nevienam nav pieredzes par biznesa nodošanu nākamajai paaudzei.

Pieņemsim, ka kāds latviešu uzņēmējs ir radījis lielisku uzņēmumu un jūtas tā, ka varētu lietu nodot tālāk. Vai var kaut ko izdarīt nepareizi? Varbūt pietiek, ja dēls vai meita ir un lieta darīta?

Ja nu viņam ir dēls un meita vienlaikus? Ja nu viņam ir trīs bērni?

Dot visiem vai dot vienam, kā rīkoties? Dot vai pārdot? Tur arī ir atšķirība. Var pārdot par normālu cenu vai arī par pazeminātu cenu. Jautājums ir, kādu risinājumu izvēlēties. Vecāki ļoti grib palīdzēt visiem bērniem vienādi, bet bērni visu neuztver vienādi. Ir jautājums, vai vienlīdzīgi ir dot 25%, ja bērni ir četri. Jā, tas būs vienlīdzīgi, bet vai tas būs labi? Proti, vai visi bērni būs laimīgi, kļūstot par 25% īpašniekiem? Vai bērni zina, ko iesākt ar šo īpašumu?

Saku jums pēc pieredzes, ka vairumā gadījumu nezina. Turklāt šādā salikumā var pienākt brīdis, kad sākas pretrunas. Šāds sadalījums var kļūt par ģimenes disharmonijas iemeslu nākotnē.

Ko jūs praktiski darāt, lai šo visu saprastu konkrētā ģimenē?

Mēs runājam ar visiem ģimenes locekļiem. Pirmkārt jau runājam ar īpašnieku. Jautājam, ko viņš grib darīt ar šo labumu, kas ir radīts.

Gribi to nodot nākamajai paaudzei – kāpēc!? Tikai iegribas pēc, lai tas paliktu ģimenes kontrolē? Labi! No tā izriet divi citi jautājumi. Pirmkārt, vai tas ir labākais risinājums ģimenei? Otrkārt, vai tas ir labākais risinājums biznesam? Šie jautājumi ir jāuzdod vispirms. Tad ir jautājums nākamajai paaudzei, visiem – diviem, trīs vai četriem bērniem, vai viņi grib šo daļu. Ja negrib, kā tas tiks kompensēts? Visam šim procesam ir jābūt caurspīdīgam un saprotamam visiem ģimenes locekļiem, turklāt ir jāspēj izdarīt tā, lai visi ir laimīgi, apmierināti ar risinājumu.

Kādēļ ir tik svarīgi iesaistīt visus?

Pretējā gadījumā paies laiks un kāds no brāļiem, kurš saņēma tikai kompensāciju, skatīsies uz brāli, kurš biznesā ir veiksmīgs, un kļūs skaudīgs. Šīs nianses ir jānoskaidro uzreiz. Tā rodas ģimenes ķildas – no nepārdomātiem vecāku lēmumiem. Labs risinājums ir runāt uzreiz par visu, kas būs nākotnē, kādas ir vēlmes un ko patiesībā cilvēks grib.

Vai ir kāda atšķirība, strādājot ar lielu ģimenes biznesu vai nelielu?

Ja nu ir kāda atšķirība, tad risinājumu kompleksumā. Lielos ģimenes uzņēmumos bieži ir runa arī par akcionāriem, kas nav ģimenes sastāvdaļa. Šo akcionāru viedoklis arī ir svarīgs. Te var būt norādes par to, ka viņiem viens dēls kā kompānijas vadītājs patiktu labāk nekā otrs. Jāteic, arī neliela biznesa gadījumā tāpat ir nepieciešamas vadītāja kompetences. Savukārt lielā ģimenes biznesā, kas jau ir sasniedzis starptautisko līmeni un kam ir vairāk nekā 1000 strādājošo, šīs vadītāja kompetences ir izšķiroši svarīgas.

Šādā gadījumā ir jābūt spēkam par kompānijas vadītāju atstāt kādu, kurš nav ģimenes loceklis.

Vai ir iespējams kļūdaini atstāt biznesu bērniem?

Protams, un sekas var būt visdažādākās.

Kā tas lielu uzņēmumu īpašniekiem izdodas?

Lielākā kļūda, ko viņi pieļauj, ko ģimenes pieļauj, ir tā, ka cilvēki savā starpā nerunā. It kā šķiet normāli, ka bērni aiziet no vecākiem, sāk dzīvot savu dzīvi citā pilsētā un komunikācija iznāk tikai pāris reižu gadā, tomēr kā šādā situācijā izgudrot vislabāko biznesa nodošanas modeli? Viens no risinājumiem ir sākt ātrāk, pirms vēl bērni paguvuši aiziet savā dzīvē. Var mēģināt viņus iesaistīt šajā biznesā nevis spiežot, bet parādot izaicinājumus.

Jautājums – ko iesāksi ar biznesu, kad manis nebūs – ir tik vienkāršs, tikai par to neviens nerunā. Tabu!

Cik veciem bērniem jūs uzdodat savus jautājumus?

Mēs sākam prasīt līdz ar pilngadību. Tā no 17 līdz 19 gadiem bērni jau visu saprot. Tad arī prasām, ko viņi zina par ģimenes biznesu.

Pārsteidzoši – viņi zina daudz. Viņiem jau ir savas idejas par to, kā vajadzētu kaut ko darīt. Ar iesaisti ir dažādi. Ir jaunieši, kuri kategoriski negrib ģimenes biznesā iesaistīties. Saka: ies studēt un mācīsies… Vēlāk es viņus redzu atgriežamies ģimenes biznesā.

Ir ģimenes, kas pat mudina bērnus vispirms izstudēt, pastrādāt kādā uzņēmumā un tad ar pieredzes bagāžu atgriezties. Risks gan ir, ka bērns tik labi iekārtosies, ka nevēlēsies atgriezties ģimenes uzņēmumā. Tomēr tas nav galvenais. Nozīmīgākais ir organizēt regulāras ģimenes tikšanās un pārrunāt visus svarīgos jautājumus.

Pārrunāt arī tad, kad vēl nav stāsta par biznesa nodošanu – reizi nedēļā, reizi mēnesī. Viens no mūsu darbiem ir vienkārši organizēt šādas tikšanās. Mēs viņiem iesakām, par ko runāt.

Ja runājam par jaunās paaudzes idejām, iespējams, ka tās ir labas, bet kā tās pasniegt? Ne vienmēr vecāki ir gatavi pieņemt visas inovācijas, kas ir jauniešu galvās!

Paaudžu atšķirības ir vienmēr. Jaunie pēc definīcijas ir soli priekšā.

Vecākiem būtu jāsaprot, ka viņi ir izauguši citā laikmetā un kļuvuši veiksmīgi ar tā laikmeta iespējām. Ir grūti atcerēties sevi jaunībā. Turklāt šobrīd jaunatne domā daudz globālāk, viņi redz iespējas visā pasaulē, un tā ir viena būtiska atšķirība. Skaidrs, ka arī jaunajās tehnoloģijās jaunieši orientējas daudz labāk, tādēļ ir lūgums vecākiem atcerēties savu jaunību.

Vai jums nākas saskarties ar gadījumiem, kad ģimenes biznesa lietas ir jāsakārto jau pēc īpašnieka nāves?

Mēs to saucam par ārkārtas servisu vai ārkārtas panākumu plānošanu.

Šī noteikti ir lieta, kas ir aktuāla Latvijā, bet tā gadās arī Nīderlandē un visā pārējā pasaulē. Vairumam ģimeņu nav ārkārtas plāna, proti, gadījumam, kad bizness nav nodots jaunajai paaudzei un īpašnieks ir nomiris. Viena liela daļa saka, ka viņiem plāns ir, vai viņi vismaz tā domā, bet realitātē plāna nav vai tas ir slikts plāns. Proti, ir bijis cilvēks pie notāra un sastādījis testamentu.

Pirms 20 gadiem! Tāds testaments var izrādīties kā sniegs uz galvas visai ģimenei. Turklāt testaments pasaka lietas par to, kas ir privātīpašumā. Tas pasaka par biznesa daļu mantošanu, bet neko nepasaka par biznesa kontroli un pārvaldi. Vēl sarežģītāk, ja testamenta nav vispār. Kārtību, kā sadalāms mantojums, nosaka likums, un, ja uzņēmuma struktūra ir sarežģīta, daudzpakāpju, mantinieku ir vairāk nekā divi, piemēram, trīs bērni, viss kas var gadīties! Mantojuma lieta var ievilkties, bērni uzsāk ķīviņus, procesā iesaistās juristi, un, jo lielāks mantojums, jo labāki advokāti.

Ja vēl bērniem ir dažādas mammas un kāds no tiem ir nepilngadīgs, tad problēmu kokteilis gatavs! Ļaunākais, ka šādi ķīviņi burtiski paralizē uzņēmumus, bojā reputāciju, tiek zaudēti labi darbinieki utt.

Kas tad būtu īpašniekam jāparedz, lai viss notiktu labi?

Ir trīs jautājumu loki, kuri visi ir jāatrisina kompleksi. Proti, ģimenes biznesā stāsts, pirmkārt, ir par daļām vai īpašuma tiesībām, otrkārt, par kontroli un, treškārt, par uzņēmuma vadību.

Ja par daļām viss ir skaidrs, tad nereti par kontroli pēc īpašnieka nāves skaidrības nav. Kurš ir tiesīgs pieņemt gala lēmumu, kā tas notiek? Piemēram, četri bērni un katram 25%. Ja divi ir par vienu attīstības ceļu un divi – par citu? Kontroles jautājums ir nozīmīgs! Uzņēmuma vadība ir vēl viens klupšanas akmens, jo sevišķi nelielos vai vidējos ģimenes biznesos. Tiem īpašniekiem, kuri pamatīga ģimenes biznesa gadījumā raksta testamentu, būtu jāsaprot, ka par uzņēmuma kontroli un vadību tas neko nepasaka. Ja ar to būs problēmas, tad, iespējams, bizness cietīs.

Aplam ir domāt, ka nodotās kontroles tiesības kādai uzticības personai turpināsies pēc īpašnieka nāves. Varbūt, ka uzticības personai nav nekādas bijības pret īpašnieka bērniem vai otrādi – bērni nevar ciest šo uzticības personu. Juku laikā, kad īpašnieks ir miris, kontroles tiesības trešās personas rokās var būt ar neparedzamām sekām. Kopumā ģimenes biznesa tālāknodošana ir ļoti svarīga šī biznesa pastāvēšanas sastāvdaļa. Skaidrs, ka, jo ilgāk uzņēmums pastāv, jo tas ir stabilāks. Proti, ģimenes labklājība var tikt nodrošināta arī trešajā un ceturtajā paaudzē, ja viss ir pareizi plānots jau no paša sākuma!

Tiem īpašniekiem, kuri pamatīga ģimenes biznesa gadījumā raksta testamentu, būtu jāsaprot, ka par uzņēmuma kontroli un vadību tas neko nepasaka.