This site uses cookies to provide you with a more responsive and personalised service. By using this site you agree to our use of cookies. Please read our PRIVACY POLICY for more information on the cookies we use and how to delete or block them.
Publikācija:

Jāņa Zelmeņa intervija "Maligina mācība: kā pareizi novēlēt biznesu un miljonus

06 februāris 2018

Jānis Zelmenis, LL.M. , Vadošais partneris |

Cik bieži jūsu klienti uzņēmēji nopietni iedomājas par mantojuma jautājumiem, to vidū par faktu, kā īpašumā pēc viņu nāves pāries viņu manta un bizness? 

Šādas epizodes ir samērā retas, un visbiežāk tās ir saistītas ar testamentu un laulību līgumu. Šīs lietas apspriežot ar juristu, cilvēki parasti jūtas kaut kā neveikli. 

Kur radusies šī neveiklības izjūta? 

Pirmkārt, tā tomēr ir intīma nodarbe - pārrunāt, kuram no potenciālajiem mantiniekiem novēlēt vairāk, kuram mazāk un kuram vispār neko neatstāt. 

Otrkārt, bagātība Latvijā bieži vien ir 90. gadu privatizācijas rezultāts. Tie vairs nav jauni cilvēki, bieži vien viņiem ir jau pāri 60, reizēm arī 70. Tas ir vecums, kad cilvēks, gadās, patiešām laiku pa laikam grimst pārdomās par to, ka viņš nav nemirstīgs, ka pēc viņa kaut kas paliks. Lai nu kā, šo pirmā viļņa biznesmeņu vidū nereti var novērot dominējošā tēva (vai mātes) sindromu, toties viņu bērni mēdz būt bikli, uz savu vecāku fona nenobrieduši. Šāds postprivatizācijas miljonārs bieži vien pats cenšas kontrolēt visu līdz pēdējam sīkumam un apjūk, kad ir jāatbild uz jautājumu, kas īsti notiks pēc viņa. 

No prakses. Pavisam smaga ir tāda situācija, kad pats biznesa īpašnieks ir smagi slims, viņa dēls - jau miris, bet mazdēls ir narkomāns. Tas ir strupceļš, no kura cilvēks neredz izeju. Vai ari cits piemērs, maigāks: bērnus vienkārši neinteresē bizness, viņiem ir citas aizraušanās. Viņiem vienmēr ir bijis tētis, pie kura var atnākt un palūgt naudu. 

Mūsu sabiedrība būtībā pirmo reizi piedzīvo šo problēmu: kā pirmajai miljonāru paaudzei savu bagātību nodot otrajai? Ievērojot faktu, ka mūsu nesenajā vēsturē ir bijuši pasaules kari, represijas, okupācijas, līdz šim lielākoties nav bijis nekā patiešām vērtīga, ko atstāt mantiniekiem. Mūsu kapitālismam nav pat 30 gadu. 

Ir skaidrs, ka mazdēlam narkomānam savu bagātību atstāt nedrīkst. Bet ko šādā situācijā lai dara? 

Smags gadījums - atbilstīgi Latvijas likumiem pat tāds mazdēls ir likumīgs mantinieks. Praktiski vienīgā izeja ir atstāt testamentu kādas ārvalsts jurisdikcijā. 

Kāda ir atšķirība? 

Pastāv divas tiesību sistēmas. Anglosakšu sistēmā mantojumu ir iespējams novēlēt pilnīgi jebkurai personai vai, ja vēlas, pilnīgi visus ģimenes locekļus atstāt bez mantojuma. Kontinentālajā tiesību sistēmā - tieši pretēji - spēcīgi aizsargātas tiek neatraidāmo mantinieku intereses. Tā ir ari Latvijā: neatraidāmie mantinieki vienmēr zina - pat ja viņi vispār nebūs pieminēti testamentā, tik un tā atbilstīgi likumam viņi saņems pusi no daļas, kas viņiem pienāktos, ja testamenta nebūtu. 

Gadījumā ar mazdēlu narkomānu iespējamā izeja ir aktīvu pārcelšana ārvalsts jurisdikcijā, turpat izveidojot trasta uzņēmumu, kas šos aktīvus pārvaldīs. Pēc tam testamentā var ierakstīt noteikumu: ja mazdēls līdz 30 gadu vecumam varēs uzrādīt ārsta zīmi, izziņu par darbavietu, nodokļu deklarāciju, kā arī ja viņam būs sava ģimene un bērni, tikai tad viņš no trasta varēs saņemt 100 % mantojuma, turpretim līdz brīdim, kamēr nebūs mainījis savu dzīvesveidu, varēs saņemt maksimāli 20 tūkstošus gadā. 

Šādi ieraksti testamentā ir tipisks variants tam, ko amerikāņi dēvē par pārvaldīšanu no zārka, - kad nelaiķis izvirza savus stingrus noteikumus. Līdzīga situācija ir ar Valērija Maligina testamentu, kurā ir ierakstīts, ka meitām piecus gadus pēc mantojuma saņemšanas nav tiesību atsavināt savas Olainfarm akcijas. Anglosakšu sistēma kaut ko tādu ļauj darīt daudz detalizētāk, tādējādi drošāk sasniedzot izvirzīto mērķi nepalaist mantojumu vējā. Patiesībā tās ir ļoti izplatītas miljonāru bailes - atstāt aktīvus cilvēkiem, kuri tos ātri izputinās. 

Vai šādi trasta uzņēmumi visbiežāk tiek dibināti Britu salās? 

Vai nu Britu salas, Gērnsija, Džērsija, Mena, vai arī Kipra, Malta - tas, runājot par Eiropu. Vai - Amerika, Kanāda. 

Tādā gadījumā miljonāram vēl dzīves laikā savi biznesa aktīvi ir jāpārreģistrē ārvalstu trasta uzņēmumā? 

Jā, un vislabāk tajā pašā jurisdikcijā reģistrēt arī testamentu, piemēram, trasts un testaments - viss Maltā. Tad, pēc uzņēmēja nāves, viņa mantinieki dosies uz Maltas tiesu un tur sāks mantojuma pieņemšanas procedūru. Un tur jau testamentā būs ierakstīti visi ārvalstu aktīvi, ieskaitot biznesu Latvijā, bankas rēķinus Šveicē un māju Spānijā. Bez šaubām, tas nav jautājums par to, kā mantot dzīvokli Pļavniekos. 

Kādas ir šāda trasta ikgadējās izmaksas? 

20-40 tūkstošu robežās. 

Ja V. Maligins savus aktīvus būtu noformējis šādā Maltas trastā un turpat atstājis arī testamentu, kurā nebūtu ierakstījis dzīvesbiedri, vai tad viņa varētu to apstrīdēt Latvijas tiesā, pieprasot savu daļu atbilstīgi Latvijas likumiem?

Teorētiski testamentu var apstrīdēt drīzāk tāpēc, ka tas ir sastādīts, izdarot spiedienu uz mantojuma atstājēju, tātad viņa gribas izpausme nav bijusi brīva. Ir bijuši arī gadījumi, kad atraitnei vai mīļākajai u. c. ģimenes locekļiem rokās ir divi dažādi testamenti, un tad puses bieži vien tiesājas par to, kurš no tiem ir īstais. 

Tomēr arī anglosakšu tiesību sistēmā nedrīkst, piemēram, sievai atņemt mājokli, iedzīvi un eksistences līdzekļus. Cita lieta - multimiljonāru vai pat miljardieru gadījumā šī mantojuma daļa ir tīrais sīkums salīdzinājumā ar visu īpašumu. 

V. Maligins testamentā ir norādījis, ka bērniem piecus gadus nav tiesību mantojumu atsavināt. Vai saskaņā ar Latvijas likumiem tas ir maksimālais termiņš? 

Domāju, ka juridiski tā drīzāk ir nelaiķa vēlme, viņa pēdējā griba. 

Tātad juridisku ierobežojumu pārdošanai nav? 

Un kā tad ir iespējams to ierobežot? Sevišķi - zinot, ka Olainfarm ir publisks, biržā kotēts uzņēmums, tā akcijas ierakstītas elektroniskajā reģistrā, atrodas bankas vērtspapīru kontā... Pēc mantojuma saņemšanas tehniski ir iespējams tās brīvi pirkt un pārdot. Un, ja uzņēmums tiktu kotēts, teiksim, Maskavas biržā, vai tad Latvijas notārs brauktu uz turieni kontrolēt, kas notiek ar tā daļām? 

Bet vai tad, ja tas nebūtu biržas uzņēmums, bet gan parasta sabiedrība ar ierobežotu atbildību, uzņēmējs Latvijas likumu ietvaros varētu panākt, lai mantinieki šo biznesu tiešām kādu laiku nevarētu pārdot? 

Baidos, ka ari ar to būtu problēmas. Kurš to nodrošinās - prokurors, notārs? Šādu pārdošanu varētu apstrīdēt ieinteresētās personas; bet kas tās ir? Neredzu tādus kandidātus. Domāju, ka tā vienkārši ir nelaiķa griba, kurai likumos nav reāli izstrādāta nodrošināšanas mehānisma. 

Kādas konkrētas idejas ir ierosinājuši tie nedaudzie jūsu klienti, kuri ir centušies detalizēti izstrādāt mantošanas kārtību viņu nāves gadījumā? 

Sākumā - par tiem, kas par to īpaši nedomā. Pirmkārt, mēdz būt cilvēki, kas saprot: visu mantos sieva un bērni, bet viņi ir saprātīgi cilvēki, un blakus būs arī labi konsultanti. Turklāt tādi veci, cienījami cilvēki jeb aksakali savu biznesu bieži vien pārdod vēl dzīves laikā un ģimenei mantojumā atstāj naudu. Problēmas rodas, kad mantojums ir nevis nauda, bet gan dzīvs uzņēmums, kurā principiāli vadības lēmumi ir jāpieņem katru nedēļu vai mēnesi, taču neatkarīgas valdes un padomes nav. 

Par ko vēl aksakalam vajadzētu padomāt mantojuma kontekstā? 

Pirmkārt, vajadzētu pašam ļoti vēsu prātu iztirzāt jautājumu, cik spējīgi turpināt viņa biznesu ir potenciālie mantinieki. Sevišķi, ja šis bizness ir sarežģīts, tiek nodarbināts tūkstošiem cilvēku, tajā ir iesaistīti piegādātāji, menedžments. Tālāk varētu rasties sapratne, ka viens tāds spējīgs ģimenē ir, bet pārējie nepavilks. Tad jau nāksies izlemt, vai to darīt, taisot testamentu Latvijā... 

Lai gan Latvijas likumi neļauj pilnīgi izslēgt no mantošanas neatraidāmos mantiniekus, arī lielā ģimenē - ar dzīvesbiedru, trim bērniem - tomēr ļauj izvēlēties vienu, kam piederēs biznesa kontrolpakete. 

Jā, tā tas ir. Vai arī ir otra iespēja -ārvalstu jurisdikcija, kuras ietvaros lēmumi var būt vēl apņēmīgāki. Un tas ir jautājums par to, vai cilvēks vēl dzīves laikā vēlas pieņemt šos skarbos lēmumus par to, kurš mantojumā saņems lielu rūpnīcu, bet kurš - tikai māju. Kompromisa variants ir biznesu pārdot vēl dzīves laikā un visiem mantiniekiem atstāt naudu ārvalstu trastā, nostiprinot tās saņemšanas noteikumus, lai visa nauda netiktu notērēta jau pirmajā gadā. 

Pagaidām mēs biežāk redzam, ka bērni, vecākiem vēl dzīviem esot, kļūst par oficiālajiem liela biznesa īpašniekiem. Teiksim, kaut vai Lemberga vai Šlesera bērni. 

Ir dažāda pieredze un dažādi bērni. Tomēr šobrīd neatminos spilgtus piemērus, kad Latvijā nelaiķa dzīvesbiedrs vai bērni būtu veiksmīgi pārņēmuši lielu biznesu, to tālāk attīstot arī otrajā paaudzē. Neko tādu neatminos. Tāpēc, ja biznesu grib nodot tālāk, tad labāk to darīt dzīves laikā, kamēr pats vēl spēj bērniem kaut ko iemācīt, kaut ko pateikt priekšā. Taču mūsu dominējošie vecāki ir paraduši dominēt līdz pēdējam. 

Tātad, kā mēdz teikt Rietumu miljonāri, galvenais ir mantiniekiem nodrošināt labāko izglītību un audzināšanu? 
Jā. Un vēl vajadzētu skaidri apzināties, ka visi mēs esam mirstīgi un ne mūžīgi pa šo zemi staigāsim.