Upuris bieži nelūdz palīdzību, izturas pret to piesardzīgi vai pat negatīvi. Aizliedz sev izjust emocijas. Piedzīvo bailes un kaunu. Upuri bieži jūtas atbildīgi par notikušo, uzskatot sevi par vainīgiem. Viņi mazina problēmas nozīmību, un ne katru vardarbību uzskata par ļaunprātīgu izmantošanu. Visbiežāk cietušajiem nav atbalsta: viņiem ir šaurs draugu loks, blakus nav ietekmīgu cilvēku, kas varētu palīdzēt ne tikai vārdiski. Upuri bieži ir arī finansiāli ierobežoti. Daži izvēlas klusēt, jo neuzskata, ka viņiem ir pietiekami finanšu līdzekļi, lai pamestu varmāku vai vajadzības gadījumā nolīgtu advokātu. Un bieži vien, upurim gluži vienkārši nav drošas vietas, kurp viņš varētu aizbēgt.
Ja pastāv reāls vai iespējams tiešs drauds dzīvībai, brīvībai vai fiziskajai un garīgajai veselībai, vispirms cietušajam jāsazinās ar policiju, kas fiksēs vardarbības gadījumu un nekavējoties nošķirs cietušo no varmākas, tas ir, piespiedīs pāridarītāju atstāt dzīvesvietu, kur viņš atrodas un pastāvīgi dzīvo upuris. Tiesībsargājošo institūciju pārstāvjiem ir arī tiesības patstāvīgi bez cietušā iesnieguma lemt par varmākas tūlītēju izolēšanu, un vēl jo vairāk — viņiem ir pienākums rīkoties, ja to lūdz cietušais. Šāds lēmums ilgst līdz 8 dienām, taču šajā laikā upurim ir laiks vērsties tiesā un meklēt iespējas tālākai rīcībai. Gadījumos, kad upuris piedzīvo cita veida vardarbību, kas no pirmā acu uzmetiena nav pamanāma, ir nepieciešama pierādījumu bāze — liecinieku liecības, fotogrāfijas /video / audio /sarakstes un vēstules.
Nākamais solis ir vērsties tiesā. Vardarbības un vajāšanas upuriem ir likumīgas tiesības vērsties tiesā pēc savas iniciatīvas, tostarp ar policijas starpniecību, un lūgt noteikt varmākam ierobežojumus pat policijas procesa uzsākšanas laikā. Turklāt šajā gadījumā persona ir atbrīvota no tiesāšanās izdevumu apmaksas, kā arī ir iespēja nosūtīt prasību attālināti, pa pastu. Šī prasība tiek izskatīta vienas diennakts laikā, bez konfliktā iesaistīto pušu līdzdalības. Iesniegt prasību var palīdzēt policija vai centrs «Marta». Varmākam var tikt uzlikti ierobežojumi, piemēram, pienākums atstāt dzīvesvietu, kurā pastāvīgi dzīvo upuris, ar aizliegumu tajā atgriezties un dzīvot; aizliegums tuvoties cietušajam; aizliegums varmākam tikties ar cietušo un uzturēt ar viņu fizisku vai vizuālu kontaktu utt. Turklāt vienlaikus var būt vairāki aizliegumi. Tas viss tiek darīts, lai samazinātu upura psiholoģisko slogu un izvairītos no situācijas pasliktināšanās. Tiesa, diezgan bieži upuris jau nākamajā dienā nožēlo, ka mēģinājis «nodot» likumpārkāpēju, un atsakās no iespējas izmantot savas tiesības uz aizsardzību, uzskatot, ka konflikts vairs neatkārtosies. Diemžēl prakse rāda, ka varmāka turpina ietekmēt upuri gan morāli, gan fiziski.
Ja jums ir bērni, tiks ņemtas vērā bērnu intereses. Piemēram, bērna dzīvesvietas noteikšana, rēķinu apmaksas dalīšana, bērnu audzināšana, laulības šķiršanas pieteikuma iesniegšana utt. Kopš 2020. gada augusta policijai ir pienākums pēc jebkura izsaukuma par vardarbību ģimenē ne tikai noskaidrot visus ģimenes vardarbības gadījuma apstākļus, bet arī vienas darba dienas laikā informēt sociālo dienestu. Tas attiecas arī uz gadījumiem, kad tiek konstatēts tikai vardarbības risks. Sociālā dienesta pienākums ir reaģēt visos gadījumos. Tiek iesaistīta bāriņtiesa, ja pastāv draudi bērniem. Bet šeit, lūdzu, pārvariet savas bailes un atcerieties, ka sociālā dienesta un bāriņtiesas galvenais uzdevums ir nevis atņemt jums bērnu, bet gan palīdzēt atrisināt radušos situāciju, lai bērns nebūtu jāizņem no ģimenes.
Nākamajam solim vajadzētu būt no vardarbības brīvas dzīves sakārtošanai. Protams, ceļš būs garš un grūts. To var uzsākt ar valsts juridiskā atbalsta palīdzību: piemēram, maznodrošinātās personas statusa reģistrēšanu, atbalsta saņemšanu komunālo, juridisko pakalpojumu, medikamentu un pirmās nepieciešamības preču apmaksai.
Cietušajam ir jāsaņem juridiskā un psiholoģiskā palīdzība neatkarīgi no tā, vai ir ierosināta krimināllieta vai administratīvā lieta. Turklāt šīs palīdzības nepieciešamības ierosināšanu var uzsākt ģimenes vardarbības aculiecinieki: cietušā nevienaldzīgie tuvinieki. Piemēram, krīžu centrs «Skalbes» sniedz palīdzību krīzes situācijās 24/7 pa uzticības tālruņiem: +371 67222922, 27722292. Centrs palīdz emocionāli pārvarēt esošo situāciju, konsultē juridiskos jautājumos, palīdz apmeklēt privātas un grupu konsultācijas vardarbībā cietušajiem. Un arī saņemt palīdzību sociālo dienestu piesaistīšanā, mājokļa – drošas vietas meklēšanā. Rīgas krīžu centrs «Mīlgrāvis» uzņem visas sievietes un viņu bērnus neatkarīgi no deklarētās dzīvesvietas jebkurā diennakts laikā. Arī Talsos darbojas krīzes centrs «Talsu sieviešu un bērnu krīžu centrs», kas palīdz sievietēm, bērniem un vīriešiem, kuri cietuši no vardarbības ģimenē. Tomēr pastāv risks, ka varmāka var zināt šo centru atrašanās vietas. Šajā gadījumā upuriem nepieciešamas slepenas patversmes. Centram «Marta» ir anonīmi dzīvokļi, tajos tiek piedāvātas arī bezmaksas sociālā darbinieka, psihologa, psihoterapeita, jurista un citu speciālistu konsultācijas. Centra mājaslapā marta.lv ir daudz praktisku padomu.
Avots: BeautyCloud