Vita Liberte ir viena no pelnošākajām advokātēm Latvijā. Viņas uzņēmumam BDO Latvia šogad aprit 15 gadu, un Vita ir iegrimusi pārdomās par dzīvi un mākslu.
Pastāstiet, lūdzu, par pašiem pirmsākumiem, bērnību un to, kāpēc izlēmāt kļūt par advokāti!
Esmu dzimusi Padomju Savienībā. Domāju, dzīve tajā laikā nebija viegla nevienam, jo nekā jau nebija. Agri vajadzēja iemācīties pašai visu darīt, tikt ar visu galā.
Mēs visi sākam no nulles punkta. Ja tā padomā, man pat bija priekšrocība, jo bija mājas, mamma. Citiem varbūt vispār nav ģimenes un ir pavisam bēdīgi apstākli. Cilvēki, pat ļoti gribēdami, nevar īstenot savas ieceres, jo vienkārši konkrētajos apstākļos tas nav iespējams.
Manuprāt, nekas nozīmīgs nenotiek, ja tam nav iepriekšēja nodoma. Bet, ja tu tiešām kaut ko izdomā, tad domas materializējas, esmu par to diezgan droša.
Nesen lasīju interviju ar angļu filozofu Henriju Hardiju, redaktoru, kurš ilgus gadus strādāja kopā ar Jesaju Berlinu. Berlinam nepatika daudz rakstīt, viņš vairāk runāja; sarunas viņam bija ļoti svarīgas. Un šis filozofs visu pierakstīja. Sākot strādāt pie Jesajas Berlina, viņam vēl nebija nevienas grāmatas, bet dzīves laikā viņš kopā ar Berlinu sarakstīja daudz grāmatu.
Lūk, viņš teica, ka cilvēks noteikti piedzimst ar kaut kādu misiju vai talantu, un arī es par to esmu diezgan pārliecināta - katram ir kāds talants. To nav viegli atrast, un daudzi dzīves laikā savu aicinājumu vai autentisko talantu tā arī neatrod, nezina, kāpēc viņi vispār te atrodas. Tas ir jautājums, uz kuru atbilde jāmeklē visu mūžu. Bet tik un tā katram ir tā iekšējā misija, un ir ārkārtīgi svarīgi, lai ārējie apstākļi būtu tādi, kas ļautu šim talantam atklāties, attīstīties, izpausties. Jesajas Berlina gadījumā tā bija lieliska kombinācija - ārkārtīgi talantīgs cilvēks, un tā laika sabiedrība Rīgā, kaut provincē, bija ideāli apstākli, lai veidotos par vēlāk atzītu gudrāko cilvēku Lielbritānijā. Hardijs stāstīja, ka Berlins reti pieminējis Rīgu, viņam nav paticis, ka ir nācis no provinces, tomēr viņam bija ļoti izglītota mamma un visa sabiedrība apkārt bij a tik laba. Arī mana bērnība padomju Rīgā nebija ideāla, tomēr apstākļi personības izveidei nebija sliktāki nekā bērnībai pašreizējā Latvijā.
Kāpēc?
Runa ir par tikumisku audzināšanu, padomju izglītības sistēma uzsvaru lika uz utopiski komunistiska tikuma attīstību, piemēram, gribasspēku, kārtību un disciplinētību. Lai arī šī padomju izglītības sistēma bija komunistiskās propagandas un ideoloģijas piesūcināta, tomēr pēc Padomju Savienības sabrukuma un Latvijas neatkarības atgūšanas izveidojās morālais vakuums, vecie padomju tikumi tika diskreditēti, tomēr jauni vietā likti netika. Tāpēc, manuprāt, izglītība joprojām ir kritiski zemas kvalitātes. Šķiet, ir pazudis kaut kāds pamats. Un ne tikai Latvijā. Starp citu, par līdzīgām pārdomām var lasīt šobrīd lielu atzinību guvušajā manas albāņu vienaudzes Lea Ypi grāmatā Brīvība. Piebildīšu, ka viņa pasniedz marksismu Londonas ekonomikas augstskolā.
Jā, iespējams, mums nav etalonu un autoritāšu...
Jā, tā nav tikai Latvijas, bet visas pasaules problēma.
Kur jūs pati mācījāties?
Esmu rīdziniece, mācījos 45. vidusskolā Teikā, netālu no manām pirmajām mājām. Tā ir skola ar mūzikas novirzienu. Kādreiz spēlēju klavieres, taču sen nav praktizēts. Dziedāju arī korī un dejoju tautas deju pulciņā.
Ar ko nodarbojās mamma?
Mamma bija inženiere, strādāja VEF. Sabiedrība, kurā es apgrozījos, piemēram, mammas draudzenes - viņas visas strādāja VEF. Taču tie arī ir labi apstākli -apkārt izglītoti cilvēki, bija skaidrs, kādēļ vajadzīga izglītība. Par izglītību vispār šaubu nav - par laimi, Latvijā nav jautājumu, kāpēc vajadzīga izglītība, šis fundaments. Jautājums - kāda ir tā izglītība?
Kāpēc izvēlējāties jurisprudenci?
Es nezinu... Nevaru atbildēt uz šo jautājumu. Bet es daudz dzīvoju galvā, kaut ko domāju. Tikai pēdējos gados mēģinu meklēt sevi.
Es jau kopš bērnības daudz domāju. Skatoties fotogrāfijas, redzu, ka visās bildēs esmu šausmīgi nopietna. Ātri iemācījos lasīt, man ļoti patika pavadīt laiku bibliotēkā. Grāmatas joprojām ir svarīga manas dzīves sastāvdaļa. Man grāmatās bija draugi, es tur dzīvoju, sapņoju, izdomāju visu ko. Jau ļoti agri zināju, ka mācīšos juristos, taču, kad es to izdomāju, nezinu. Apkārtējie mani virzīja citur, piemēram, mammas draudzenes ieteica arhitektūru.
Toreiz spiediens no apkārtējiem bija ievērojams.
Jā, bet vienlaikus bija pārmaiņu laiks, mainījās iekārta. Bērnībā Padomju Savienībā mani viss apmierināja, likās, viss ir ļoti labi. Vēlāk gan sāka parādīties domas, ka kaut kur tur ir labāk, un tas arī radīja lielu interesi - kā tad var būt citādi? Gribējās uz ārzemēm... Mani interesēja politiskā situācija, Atmoda - es sekoju līdzi notikumiem, lasīju avīzes. Ļoti interesēja valsts iekārta un cilvēka loma tajā, parādījās arī jauni līderi. Uzskatīju, ka jurisprudence ir labs veids, lai uzzinātu, kā tas viss darbojas.
Cilvēki runāja par “iepriekšējo Latviju”. Tas bija foršs laiks - neviens neko nesaprata, taču es jau biju apzinātā vecumā un redzēju, ka notiek lielas pārmaiņas.
Foršs laiks, kad neviens neko nesaprata?
Kad bija kritis dzelzs priekškars, sabiedrība lielā mērā bija dezorientēta. No utopijas par sociālismu mēs sākām ticēt jaunai utopijai - rietumu liberālismam. Kā pionieru pulciņu vadītāj a tikos ar kar a veterāniem, piemēram, atceros padomju funkcionāru Jāni Rozi, kurš stāstīja kara laika atmiņas. Un tad pēkšņi jauna valsts, jauni varoņi! Un izrādās, ka iepriekšējie varoņi nemaz nav varoņi... To visu varēja apgūt caur jurisprudenci.
Es domāju, ka jebkuram cilvēkam ir vērts mācīties jurisprudenci, jo tie galu galā ir pamati, likumi, pēc kuriem mēs dzīvojam.
Pieņemu, ka mācības Juridiskajā fakultātē jau tolaik bija arī prestiži.
Konkurss Latvijas Universitātē bija liels, tomēr es biju teicamniece un problēmu ar iestāšanos nebija. Likās - nu, ja jau es tik labi mācos, tad arī jāiet tur, kur ir izaicinājums. Tagad es varbūt pilnīgi citādi domāju par to, ko vajadzētu mācīties. Tomēr jurisprudence ir būtiska jebkuram cilvēkam un nenožēloju, jo apguvu dzīvē un profesijā svarīgas lietas - tādus priekšmetus kā loģika, kristiskā domāšana vai retorika, kas būtu jāzina ikvienam.
Neesmu dzirdējusi, ka tagad to mācītu.
Jau Sokrāts uzskatīja, ka indivīda dzīve ir vērta, ja tas ir kritisks jautātājs. Pirms pieņemt idejas kā cienīgas, ir svarīgi uzdot dziļus jautājumus.
Man paveicās, jo universitātē es tiku pie tā saucamā vecā kaluma profesoriem, vēl no padomju laikiem. Zināmā mērā arī viņi bija apjukuši - mācījušies PSRS likumus, bet tagad pēkšņi jauna valsts! Tiek celta gaismā 1922. gada Satversme, un viņiem, profesoriem, tas viss jāzina. Tas viņus izsita no sliedēm, jo pēkšņi viss, ko viņi mācījās, vairs nekam neder. Domāju, arī viņiem bija grūti, taču kaut kāda īpaša morālā stāja, profesionāla izpratne par to pašu sokrātisko iztaujāšanu ļāva ar to tikt galā.
Vai jaunā valsts konsultējās ar profesoriem, radot jaunus likumus?
Jā, piemēram, pasniedzējs Gunārs Kusiņš ilgus vadus vadīja Saeimas Juridisko biroju un bija viens no maniem mīļākajiem pasniedzējiem konstitucionālajās tiesībās. Mēs bijām jaunas valsts veidošanas liecinieki. Daudz ko, protams, mēs ņēmām no Rietumiem nesijājot, netestējot, jo rietumnieki jau zina labāk. Man šķiet, ka tad arī Latvija iekāpa nepareizajā vagonā, ko sauc par liberālismu, vispār nesaprotot, kāpēc tur iekāpa, kādā sakarā mēs tur braucam un uz kurieni.
Mutācija no padomju cilvēka uz mežonīgo kapitālistu, diemžēl radīja cilvēkus, kas nespēja izturēt pārbaudījumus ne ar naudu, ne ar varu.
Igaunijā toreiz bija Lennarts Mēri, un viņš spēja noturēt kursu, ielikt vērtības valsts pamatos, un ne tikai Rietumu... Rietumos, protams, arī ir kaut kas labs, taču bija jābūt balansam.
Kas bija jūsu pirmā darbavieta?
Ja runājam par profesionālo jomu, tas bija PriceWaterhouse, viens no pasaules mēroga auditoru lielā četrinieka. Starptautisko advokātu biroju tolaik vēl vispār gandrīz nebija - un patiesībā joprojām nav, jo tirgus ir ļoti mazs. Sāku strādāt tur vēl studiju laikā, trešajā kursā. Pēc studijām aizbraucu uz ASV mācīties maģistrantūrā Ņujorkas Universitātē. Arī Amerikā strādāju turpat PWC, un tas man palīdzēja. Tas bija zināms tilts, lai paliktu tur strādāt.
Interesanti, ka mans studiju laiks pagāja eksperimentālajās klasēs - gan bērnudārzā, gan skolā. Arī universitātē man bija eksperimentālais kurss, jo tieši tajā laikā sāka domāt, ka jāievieš maģistra grāds. Pirms tam bija ilgas studijas un pēc tam aspirantūra. Bet, kamēr ieviesa maģistrantūru, man bija jānomācās piecus gadus, un tas izrādījās tikai bakalaurs. Tagad bakalaurs ir trīs gadi. Rezultātā mēs nomācījāmies piecus ar pusi gadus, iespējams, visilgākais bakalaura kurss Latvijas vēsturē. Lai gan patiesībā tas ir normāli - bez pieciem studiju gadiem es nezinu, kāds jurists var sanākt.
ASV maģistrantūrā jāmācās tikai gadu. Viņiem akadēmiskā izglītība ir pieci gadi, un tikai pēdējos gados var saprast, kas labāk padodas, ko darīt tālāk. Un tad maģistrantūrā ir specializācija. Man tā bija nodokļu tiesībās.
Kādēļ braucāt atpakaļ no Amerikas -tā taču ir iespēju zeme?
Kā jau teicu, mani vienmēr ir interesējuši valsts veidošanās pamati, un esmu droša, ka arī katra dzīve ir atkarīga tikai no katra paša. Nekad neesmu bijusi ne no viena atkarīga, man vienmēr gribējies pašai sevi veidot, un domāju, ka arī valsts mums ir pašiem jāveido. Man tas ir ļoti svarīgi. Amerikā man kaut ko veidot bija par vēlu, kā arī nepatīk tā sajūta - būt iebraucējai. Tas ir ļoti grūti, man nepatīk vide, kur es neesmu pat daļa no tās sabiedrības. Kaut arī Amerika skaitās iespēju zeme un vismaz uz papīra ir atvērta ikvienam, patiesībā tur sabiedrība ir ļoti segregēta un nav viegli karjerā sasniegt kaut kādus augstumus, īpaši, ja esi pirmās pakāpes imigrants. Integrācija notiek ļoti lēni. Tas nav domāts man. Bet, droši vien, ja es būtu tur palikusi, tagad materiālajā ziņā būtu vēl labākā situācijā. Intelektuālo izaicinājumu ziņā tā valsts nav salīdzināma ne ar vienu citu. Intelekta koncentrācija tur ir nenoliedzami liela, īpaši Ņujorkā. Redzēs, kā ies tālāk...
Kādā ziņā?
Grūti viņiem iet, es nezinu, kas notiks ar šo valsti. Runa ir par segregāciju - tā plaisa sabiedrībā, kas tur turpina veidoties, ir vājprātīga. Nekas nekļūst labāk, tikai sliktāk. Un tā tiekšanās pēc visa liberālā nav normāla; uzskats, ka liberālisms ir labākais, kas ir uz pasaules. Tomēr Amerika ir ļoti spilgts piemērs tam, ka rietumu liberālisms un mežonīgais kapitālisms ilgtermiņā nestrādā. Atšķirība starp cilvēkiem ir milzīga.
Ne visiem tomēr ir tā iespēja veidot savu dzīvi pašiem - nevar pilnīgi visi paši par sevi parūpēties. Amerikā nav nekādas sociālās aizsardzības, lielākā daļa cilvēku vienkārši dzīvo totālā nabadzībā. Un domāt, ka viss ir forši un katrs var darīt, ko grib, - tas ir savādi. Nu, nevar visi darīt, ko grib, viņi kaut kā ir jāaizsargā. Tāpēc domāju, ka Amerikā ir diezgan traki. Arī intelektuālā elite nejutīsies labi tādos apstākļos, jo manāma tāda nomāktība.
Man paveicās - es vēl izbaudīju to foršo Ameriku, kad ir pacēlums, kad cilvēkam bija vislabākie apstākļi. Tāpēc daudzi izcilākie prāti tur nonāk un labi iejūtas, akadēmiskā vide ir forša. Tomēr arī tie cilvēki nevar dzīvot izolācijā, izliekoties, ka neredz, kas notiek apkārt, citos slāņos.
Pēc atgriešanās izdomājāt, ka jāveido savs birojs?
Kādu laiku es pastrādāju Deloitte kopā ar Jāni Zelmeni, kurš tagad arī ir mans biznesa partneris. Jānis bija ļoti strauji kāpis pa karjeras kāpnēm un tieši viņš mani uzaicināja pievienoties savai komandai. Es Jāni pazinu kopš PWC laikiem, un viņš pats mani atrada Ņujorkā. Viņš izpildīja vairākus veiksmīgus reveransus, lai es izlemtu, ka jābrauc atpakaļ uz Latviju, jo toreiz es svārstījos. Ņujorkā biju nodzīvojusi trīs gadus un vēl domāju, ko darīt. Tas bija tāds kritiskāks punkts. Ja vēl kādu gadu paliktu... Četri gadi jau ir gana daudz, lai integrētos. Iespējams, tad arī būtu palikusi.
Svarīgs cilvēks, kurš mudināja mani atgriezties Latvijā, bija arī Sols Bukingolts. Tajā laikā viņš bija viens no veiksmīgākajiem uzņēmējiem Latvijā. Viņš mani pārliecināja, ka tā ir unikāla iespēja, ka šis ir labākais laiks, kad braukt atpakaļ un veidot savu valsti. Es atgriezos 2001. gadā. Desmit gadi jau bija pagājuši, nežēlīgais kapitālisms it kā nomierinājies, varētu sākt darīt kaut ko arī civilizēti. Un darāmā bija tik daudz! Es noteikti nenožēloju, ka atgriezos. Tas ir svarīgi, būtiski - veidot savu valsti.
Sāku vadīt Deloitte juridisko departamentu, sešus gadus nostrādāju, nokārtoju advokāta eksāmenu, un 2007. gadā mēs kopā nodibinājām biroju.
Kas jūs mudināja veidot savu biroju, ņemot vērā, ka Deloitte ir ļoti prestižs, atzīts visā pasaulē.
Deloitte ir liela organizācija. Vienā brīdī ir skaidrs, ka tajā neko izmainīt nevarēsi, nevarēsi pats neko veidot, lemt par sevi. Man vispār ir ļoti grūti būt algotai darbiniecei, man tur gāja smagi, lai arī darbs bija interesants. Tomēr guvu lielu pieredzi, tolaik visi vadītāji bija ekspati no ārvalstīm.
Kaut arī aizgājām uz nekurieni no diezgan drošas organizācijas ar labiem, lieliem klientiem, mums bija degsme un pārliecība, ka viss sanāks. Klientu bāze arī bija izveidojusies, un es jutos droši, ka mani klienti nāks kopā ar mani. Un tā arī notika.
Mēs sākām krīzes gadā. Laiks bija interesants - mēs sagaidījām, kad viss brūk un jūk, un aizgājām, domādami, ka tā ir iespēja. Lai cik tas būtu paradoksāli vai skumīgi, bet juristiem visos laikos atrodas darbs - neatkarīgi no tā, vai citiem ir labi vai slikti. Es teiktu, ka ideālais laiks veidot savu biroju tomēr būtu bijis 2005. vai
2006. gads, jo bija ļoti daudz darījumu, un mēs arī esam specializējušies komerctiesībās. Tāpēc, protams, varēja būt daudz labāk, taču apstākļi nesakrita. Tie sakrita
2007. gadā, un es domāju, ka sava entuziasma dēļ tobrīd mēs arī nesapratām, ka sākam biznesu krīzes priekšvakarā. Kad viss veras ciet, mēs veramies vaļā. Likās, ka nekas skanīgāks par Zelmenis & Liberte nevar būt, tāpēc tā arī nosaucām savu biroju.
Tomēr jāatzīst, ka sākām nedaudz par vēlu. Trīs lielie advokātu biroji - Sorainen, CobaltunEllex - izveidojās jau 2000. gadu sākumā un to ieiešana tirgū un nostabilizēšanās vēl 2007. gadā daudz ko izmainīja. Mums bija ļoti grūti iegūt to kritisko masu. Tagad redzam, ka lielie biroji kā bija, tā arī ir, un neviens viņiem līdzi netiek. Ārpus šī trijnieka ir grūti. Latvijā vienkārši juridiskais tirgus nav tik liels, lai uzturētu vairāk lielu juridisko biroju, un patiesībā jau arī šie trīs ir salīdzinoši mazi.
Kad strādāju Amerikā, vienā birojā mēs bijām 1200 cilvēku. Lūk, tas ir birojs, un tas ir bizness. Birojs ar 50 juristiem ir tikai birojs, bet nav bizness.
Kā jums gāja?
Diezgan ātri sapratām, ka nekur tālu ar to Zelmenis & Liberte netiksim. Mēs bijām pieraduši pie starptautiskajiem tīkliem, un tas ir liels ieguvums. Sapratām, ka nav interesanti strādāt tādā noslēgtā, nacionālā vidē. Interesanti ir strādāt ar starptautiskiem kolēģiem, klientiem. Piemēram, ja bija jāsāk strādāt ar kādu klientu, kuram ir filiāle vai klienti ārzemēs, tad bija jāmeklē kolēģi ārzemēs, taču, ja nav tā tīkla, tas patiesībā nemaz nav tik vienkārši.
Sākām meklēt tādu tīklu, jo esam nodokļu konsultanti un mums pārsvarā ir dažādi strukturēšanas darījumi, kuros bez tā nevar. Atradām BDO, kas strādā pēc franšīzes principa un toreiz piederēja Dainim Tunstam un Andrim Deniņam, bet viņiem nebija attīstītas nodokļu konsultācijas. Mēs sākām ar viņiem sadarboties, viņi deva iespēju izmantot savu tīklu, mēs savukārt bijām kā nodokļu departaments. Un mums iepatikās. Lielais četrinieks ir tomēr integrēts tīkls, tā pēc būtības ir tāda liela partnerība, vecākie partneri var aiziet līdz pat Ņujorkai. BDO tā nav, tā ir franšīze, katrā valstī tā pieder vietējiem partneriem. Mēs maksājam franšīzi no ienākumiem, bet vienlaikus dalība BDO tīklā nozīmē, ka mums ir piekļuve visiem BDO birojiem pasaulē, konferencēm, kvalitātes uzraudzībai un tamlīdzīgi. Ievērojam noteiktus standartus, mums ir regulāras apmācības un arī tīkla kvalitātes pārbaudes. Tas līmenis tomēr ir augstāks, nekā vārīties savā sulā.
Pirms aptuveni pieciem gadiem zem BDO franšīzes mēs pārņēmām arī pārējās konsultāciju nodaļas - auditu, grāmatvedību un finanšu konsultācijas. Tas laikam bija mums kritiskais brīdis, kad eksponenciāli izaugām. Ja līdz tam bijām aptuveni 20 juridiskie un nodokļu konsultanti, tad tagad mēs esam vairāk nekā 70 cilvēki. Beidzot varam strādāt starpdisciplināri, kā esam pieraduši strādāt, jo tikai tad var apskatīt klienta problēmu no visām pusēm - no juridiskās, no nodokļu, no grāmatvedības.
Kā redzat sava biroja tālāko attīstību? Vai tagad viss ir iegājis sliedēs un ir labi?
Mums vienmēr ir bijušas lielas ambīcijas. Mēs katru gadu taisām budžetu, un nekad nav bijis tā, ka skatāmies un domājam - nu, kā ir, tā ir, turpinām. Parasti pieliekam vēlamo izaugsmi vismaz 20 % apmērā. Ja kāds no kolēģiem uzraksta +5 %, mēs vienmēr vaicājam - kā būtu ar 20 procentiem? Jāsaka, tie arī izpildās. Bet tas ir par to, ko es jau teicu - lai kaut kas īstenotos, vispirms tas ir jāieplāno.
Noteikti neplānojam apstāties, vienmēr domājam, kā palielināt apjomu un apkalpošanas kvalitāti. Tas var būt dažādi - gan ar tirgus paplašināšanu, kur, protams, mums vēl ir daudz, ko darīt, gan tos pašus, gan jaunus departamentus attīstīt kvalitatīvi un kvantitatīvi. Apsveram papildus piedāvāt klientiem arī HR un IT konsultācijas.
Vai tad Latvijā nav pietiekami daudz head hunter kompāniju?
Darbinieku trūkums, darbinieku kvalitāte... Tā ir problēma. Latvijā mūsu cik ir, tik ir. Latvija gan cenšas maksimāli ierobežot jaunu talantu ieplūšanu, bet, ja es vadītu valsti, noteikti domātu tieši tajā virzienā - kā paplašināt, uzlabot jaunu talantu pievilināšanu. Pašlaik mēs liekam visus iespējamos šķēršļus, lai tas nenotiktu.
Kā ir jums pašiem? Vai ir kādi menedžmenta paņēmieni, ko izmantojat, lai jums darbinieki būtu un justos labi?
Mēs dodam diezgan lielu brīvību - droši vien tāpēc, ka mums pašiem patīk brīvība. Jautājums, protams, ko katrs saprot ar vārdu brīvība. Bet visa pamatā ir princips, ka esi pats atbildīgs par padarīto. Darbiniekam pašam ir iespēja izdomāt, kā viņš tiks pie mērķa un labākā iespējamā risinājuma. Ne vienmēr un ne visās organizācijās tā ir, daudzviet ir autoritatīvs vadības stils. Tādā ziņā mēs ļaujam darīt tā, kā cilvēks uzskata par pareizu; domāju, ka tas mūs atšķir. Mēs uzticamies un šobrīd jau ar lepnumu skatos, kā BDO vadību lielā mērā pārņēmuši pieci jauni un ambiciozi nodaļu vadītāji. Cilvēki ir mūsu biznesa galvenais resurss, citu resursu mums te nav. Mēs pārdodam cilvēku sniegtus pakalpojumus cilvēkiem, viss mūsu biznesā grozās ap cilvēkiem. Tāpēc es domāju, ka cilvēciskās attiecības ir būtiskākais -gan darbinieku vidū, gan atrast kontaktu ar klientu. Mūsu darbības pamatā ir spēja izveidot attiecības ar otru, jo zināšanas jau vairāk vai mazāk ir līdzīgas. Ja ir divi labi juristi, labāk veiksies tam, kurš spēs izveidot cilvēciskas attiecības ar klientu.
Tas ir ļoti interesanti, ka jūs tagad novērtējat brīvību, nevēlaties strādāt algotu darbu un sniedzat brīvību arī saviem darbiniekiem, taču sarunas sākumā teicāt, ka padomju laikā jums bija zināms rāmis un ka tas bija ļoti labi - pretstatā tam, ka tagad bērniem nekādu rāmju un pieturpunktu nav...
Jā, tas ir interesanti. Vispār man patīk kārtība, esmu liela plānotāja. No vienas puses, es patiešām tveru to brīvību, man tas ir nenormāli svarīgi. Mani vienmēr ir nodarbinājis jautājums - kas vispār ir brīvība? Starp citu, es no septembra sākuma Latvijas Universitātē esmu sākusi mācīties filozofiju... Brīvība ir tik plašs jēdziens, es par to ļoti daudz domāju. Taču, no otras puses, esmu tāds cilvēks, kurš tomēr visu saplāno. Es tā galīgi neļaujos plūsmai, neesmu liberāls hipijs. Diezgan sistemātiski virzos uz priekšu - man ir plāns, un tad ēsto pildu. Un man ir svarīgi, lai manā plānā neviens neiejaucas; es gribu pati savus plānus īstenot.
Tādu balansu atrast varētu būt grūti.
Tā ir, taču es ļoti daudz laika pavadu arī ar māksliniekiem; tā ir vide, kas mani suģestē. Domāju, ka tur es atrodu brīvību, jo juristu vidē to ir grūti atrast - mēs esam ļoti racionāli, loģiski un strukturēti cilvēki, likuma tulkotāji un interpretētāji. Bet mani piesaista arī radošais. Jurista profesija gan arī ir radoša, ir jāspēj interpretēt, un tas man vienmēr paticis - ka ir tas radošuma elements.
Zināmā mērā tas pat ir galvenais, ko es ieguvu no mācībām, - ka problēmai ir vairāk nekā viens risinājums. Jautājums, kā tu izvēlēsies un pierādīsi savu risinājumu. Lai to izdarītu, ir vajadzīgs radošums. Es apbrīnoju māksliniekus un citus radošus cilvēkus, man šķiet, ka tā ir Dieva dāvana, un ne visiem tā ir dota.
Jūsu birojā ir liela gleznu kolekcija. Kurš tās izvēlas un kā?
Mēs abi ar Jāni kolekcionējam. Jānim ir vairāk klasiska pieeja, viņam arī vairāk interesē akadēmiskā glezniecības skola. Man savukārt vairāk patīk tieši radošais process un mākslinieciskā jaunrade, un tam ne vienmēr ir jāmaterializējas fizski taustāmā darbā. Interesantāks ir tieši mākslinieka domu gājiens. Man ļoti patīk performances, runāt ar māksliniekiem. Jau četrus gadus vadu mākslas fondu W Foundation, kam ir samērā liela mākslas kolekcija, kuras daļa patlaban izstādīta Zuzeum galerijā. Mēs kolekcionējam galvenokārt jauno, laikmetīgo mākslinieku darbus - tādā veidā vēlamies atbalstīt māksliniekus, kuri vēl meklē savu ceļu. Mums ir arī Mākslinieku rezidence Pāvilostā - vieta, kur jaunie mākslinieki var dzīvot un radīt. Tur ir arī mākslas galerija.
Uzskatām, ka māksla ir viens no labākajiem veidiem, kā meklēt un diskutēt par dažādām aktuālām tēmām, kā arī veidot intelektuāli piesātinātu un daudzslāņaini rezonējošu vidi. Man šķiet, ka, piemēram, politiskā vide ir super garlaicīga. Dažreiz es brīnos, kā cilvēki fokusējas tikai uz naudas pelnīšanu. Dzīve taču ir tik plaša, bez naudas ir vēl simtiem, tūk-stošiemlietu, par ko domāt, lasīt, ko pētīt!
Es gribētu, lai sabiedrība par to vairāk domātu.
Gribētos, lai uzņēmēji kļūtu par mecenātiem un vairāk uzņemtos atbildību un rūpes ne tikai par savu personīgo, bet arī par mūsu kopējo dzīves telpu, kultūru un valsti, veidojot to pašiem interesantu savā daudzpusīgumā un ideju svaigumā, intelektuāli izaicinošu un kulturālu. Naudas pelnīšana nedrīkst būt pašmērķis.
Ja nav naudas, diezgan grūti domāt par mākslu vai kaut kādām augstākām, netveramām lietām...
Protams! Tu vari domāt par mākslu tad, ja tev nauda jau ir, taču nevajag pie tā apstāties. Nauda pati par sevi nebagātina pašu cilvēku.
Māksla iet roku rokā ar izglītību. Mākslinieku rezidencē esmu pavadījusi gana daudz laika - tā ir vide, kurā diskutēt. Patlaban tur ir Ievas Epneres izstāde. Viņa nav klasiska māksliniece, nezīmē portretus; strādā ar dažādu jautājumu pētīšanu, dokumentēšanu. Viņa mūsu galerijā ir izstādījusi videodarbu, kas dokumentē vienas Latvijas skolas pēdējo gadu; pēc tam to skolu aizvēra. Ar to viņa pievērš uzmanību plašākam jautājumam par Latvijas izglītības sistēmu, par mazo skolu likteni. Un tad ap to izstādi veidojam diskusijas, lekcijas. Tā mēs caur mākslu mēģinām risināt dažādus jautājumus, kam ikdienā varbūt nepievēršam tik daudz uzmanības. Taču caur mākslu iespējams cilvēku vizuāli uzrunāt, aizraut. Man personīgi dažādas atklāsmes atnākušas tieši caur mākslas darbiem, bet retāk tēlotājmākslā. Protams, arī ikviens portrets vai cita glezna vedina padomāt, piemēram, kas tas par cilvēku, kur un kādēļ viņš atrodas un tamlīdzīgi. Īpaši svarīgi tas ir bērniem. Mēs bērnībā diezgan daudz braucām uz muzejiem. Jebkura māksla vedina padomāt, kas tur notiek, bet tieši laikmetīgā mākslā caur abstrakciju vēl vairāk aicina pievērst uzmanību dažādiem jautājumiem.
Tas pats attiecas uz ekoloģiju, dabu. Pāvilostas rezidence atrodas jūras krastā, mēs tur ļoti daudz aicinām cilvēkus diskutēt par ekoloģijas jautājumiem. Man šķiet, ka cilvēks ir tā kā nedaudz izkritis no dabas, pazaudējies. Mēs esam aizmirsuši savu vietu dabā. Man šķiet īpaši svarīgi, lai šīs patiesās vērtības un to, kas ir svarīgi, pirmām kārtām saprot Latvijas uzņēmēji, kuriem nauda jau ir. Viņiem būtu jādomā par vidi un valsti, kā to veidot.
Kā būtu jāmainās Latvijas uzņēmējiem?
Jānonāk līdz apziņai, ka svarīgi ir ne tikai ņemt, bet arī dot. Es tikko biju Dānijā, Kopenhāgenā izgāju uz ielas un un nodomāju - te cilvēki tiešām ir kaut ko sapratuši! Man liekas, viņi ir kaut kā kopā vienojušies par to, ka vēlas dzīvot labi, ka paši par to ir atbildīgi, paši maksās nodokļus un paši baudīs.
Pie mums Latvijā ir citādi, cilvēki domā - man te viss riebjas, es nevienam neticu, es nodokļus nemaksāšu un vispār tūlīt braukšu projām. Es arvien vairāk dzirdu: “Mēs domājam, kur ir labāk - Dubaijā vai Spānijā?” Es gribu teikt - vecīt, nu kur tu aizskriesi, neviens tevi tur negaida! Tur ir tāpat vai varbūt pat sliktāk.
Latvija ir ideāla vieta. Kāpēc mēs paši nevaram izveidot, noslēgt tādu sociālo partnerību? Kā likt cilvēkiem noticēt? Dānijā tas ir sanācis. Viņiem arī neviens rokās neiedeva gatavu valsti, bet var redzēt, ka viņi ir vienojušies. Viņiem nevajag stabiņus uz katra stūra. Tur nav stabiņu! Cilvēki tāpat saprot, kur apstāties, ka nevajag grūsties virsū citiem. Kaut kā tas likums un kārtība viņiem ir iekšā. Mēs savukārt, šķiet, darām visu, kas nav aizliegts.
Mēs esam bijuši tur, kur Dānija. Divdesmitajos, trīsdesmitajos gados Latvija bija attīstītāka valsts nekā Dānija.
Neticība citiem, negribēšana sadarboties, manuprāt, arī ir problēma. Bet, lai kaut ko izdarītu, sasniegtu, ir svarīgi darīt kopā, atbalstīt citam citu. Tā dara lietuvieši un igauņi. Mēs - visu pa vienam, nevienam neuzticoties. Beigās nekā nav... Viss ir vai nu notriekts, vai paslēpts.
Advokāte Vita Liberte uzskata, ka brīvība cilvēkam ir svarīga, jautājums tikai - ko katrs ar to saprot.
Avots: FORBES