This site uses cookies to provide you with a more responsive and personalised service. By using this site you agree to our use of cookies. Please read our PRIVACY POLICY for more information on the cookies we use and how to delete or block them.
Publikācija:

DB | Nodokļu reforma Latvijā nobāl pret ASV notikušo

14 janvāris 2019

Nodokļu reformas «ziediņi» jau kļūst redzami, bet «odziņas» vēl nav ienākušās, un par to, cik «saldas» vai «skābas» tās būs, varēs diskutēt tikai pēc vairākiem gadiem. To intervijā Dienas Biznesam stāsta AS BDO Latvia partneris Jānis Zelmenis. Viņaprāt, Latvijā joprojām nav īsti skaidrs, kāds bija un joprojām ir nodokļu reformas mērķis.

Piemēram, Latvijā ir būtiskas atšķirības no ASV, kur valsts prezidents Donalds Tramps būtiski palielināja ar nodokļiem neapliekamo ienākumu apmēru un samazināja uzņēmumu ienākuma nodokli, Kā vērtējat nodokļu reformas pirmo gadu?

Lai vērtētu, ir vajadzīgs atskaites punkts un arī jāsaprot, kāds tad ir bijis nodokļu reformas mērķis Latvijā un cik daudz izdevies ceļā uz to sasniegt 2018. gadā. Reformas diskusiju laikā daudz tika runāts par ienākumu nevienlīdzības mazināšanu, par uzņēmējdarbības attīstību, par nodokļu vienkāršošanu, bet ar šo labi izvirzīto mērķu sasniegšanu nemaz tik spoži nav veicies, lai neteiktu, ka esam nonākuši «purvā» vai, labākajā gadījumā, savdabīgā «muklājā». Tā vien šķiet, ka nodokļu reformas īstenošanai nu jau aizejošajai valdībai drosmes pietika, bet vienlaikus kaut kā pietrūka, lai neapmaldītos ilūzijās ieraudzīto piena upju ķīseļa krastos. Nodokļu sistēma ir sava veida valsts attīstības virzītājspēks vai arī tieši otrādi - bremzētājs, un šo jēgu šī vārda patiesā nozīmē saprot ASV, arī Lielbritānija, kur samazina uzņēmumu ienākuma nodokli uzņēmējiem laikā, kad varētu būt (ar vai bez vienošanās) Brexit. Savukārt Latvijā nodokļu sistēma visus pēdējos 25- 28 gadus ir kalpojusi nevis kā ekonomiskās attīstības regulators, bet gan vairāk kā naudas savācējs instruments valsts makā. Vēl jo vairāk, pašlaik var sacīt, ka to nodokļu masu, ko samaksāja 2007.

gadā vismaz par 25- 30% lielāks maksātāju skaits, šodien pat daudz lielākā apmērā samaksā mazāks cilvēku daudzums. Faktiski turpinās Latvijā dzīvojošo cilvēku skaita erozija. Tāda paradoksāla situācija – no augstām tribīnēm vārdos Latviju dēvē par veiksmes valsti, bet realitātē – cilvēki turpina to pamest. Vai tad veiksmīgās un labklājīgās valstīs dzīvojošie tās pamet?! Vai tie, kuri joprojām dodas pelnīt naudu svešumā, «nebalso» ar kājām, atšķirībā no Francijas dzelteno vestu protestiem, un rezultātu, kad šīs valsts prezidents Emanuels Makrons atkāpās no iecerētajiem akcīzes (ekoloģisko) nodokļu paaugstināšanas plāniem jeb, citiem vārdiem sakot, no nodokļu reformas.

Kas ir darvas karotes nodokļu reformā?

Viens no reformas mērķiem taču bija nevienlīdzības mazināšana, un tādēļ tika ieviests diferencētais iedzīvotāju ienākuma nodoklis ar trīs likmēm – bruto ienākumiem līdz 20 004 eiro gadā tā ir 20%, no 20 004 eiro līdz 55 000 (no 2019.gada – 62 800) eiro — 23% un virs 55 000 (no 2019.gada – 62 800) eiro gadā jau 31,4% apmērā. Komunikatori uzsvaru liek uz to, ka iepriekšējā IIN likme no 23% tika samazināta līdz 20%, bet neizcēla to, ka tiem, kuru bruto (pirms nodokļu nomaksas) alga ik mēnesi pārsniedz 1667 eiro, IIN likme nemainās – tā ir tāda pati, savukārt tiem, kuriem tā mēnesī pārsniegs 4585 eiro, jau ir 31,4%.

Te arī ir svarīgas dažas nianses, proti, starpība starp 23% IIN un 31,4% likmi ir jāaprēķina un jāsamaksā pašam ienākumu saņēmējam pēc taksācijas gada beigām. Tātad lielo algu – ienākumu – saņēmēji var kļūt par nodokļu parādniekiem, ja nokavēs attiecīgo termiņu, līdz kuram šis uzdevums jāveic. Vienlaikus grāmatvežiem arī bija karsts laiks, proti, ja darbiniekam ir vairākas darba vietas, tad otrās darba vietas (kur nav iesniegta algas nodokļa grāmatiņa) IIN jārēķina pēc 23% likmes, kaut arī cilvēka bruto alga kopā divās darba vietā nesasniedz 1667 eiro mēnesī.

Viss jau būtu labi, bet tepat Igaunijā IIN likme bija un ir 20% visām algām - gan tām, kuru apmērs ir 800 eiro, gan 2000 eiro, gan arī 10 000 eiro mēnesī.

Vai uzņēmējs, kurš māk skaitīt naudu, patiešām augsti kvalificētos speciālistus un vadītājus juridiski nodarbinās Latvijā, vai tomēr ievērojami lētāk tas nebūs Igaunijā?

To skaidri pierāda spēlētāji no banku sektora. Ziemeļu kaimiņi var priecīgi berzēt rokas, jo šāda nodokļu reforma Latvijā viņu valsts budžetam ir ļoti izdevīga.

Taču jautājums jau bija par Latvijas ieguvumiem.

Varbūt kaut ko nesaprotu, un tagad pēc šādas reformas ar būtiski palielinātu nodokļu slogu lielo legālo algu saņēmējiem šādas darba vietas tiek pārceltas uz Latviju?

Un vēl jau šajā kontekstā ir ārzemniekiem grūti saprotamais solidaritātes nodoklis ar tā maksājumiem, kas nemaz nav uzskatāms par klasisku nodokli kā tādu.

Vēl viena «jauka» blakne šim nodoklim ir neapliekamais minimums, kas pērn juridiski tika palielināts līdz 200 (no 2019.g-. -230) eiro iepriekšējo 60 līdz 115 eiro apmērā, tomēr netiek pateikts, ka tiem, kuru bruto alga mēnesī pārsniedz 1000 eiro, neapliekamais minimums ir 0. Turklāt neapliekamais minimums 200 eiro apmērā būs tikai tiem, kuri saņem minimālo algu (430 eiro) un nedaudz augstāku par to bruto algu, visiem pārējiem tas jau būs mazāks. Nu ko,1000 eiro bruto algas saņēmējs Latvijā ir ļoti turīgs, bet realitātē – atņemot darbaspēka nodokļus, makā šim darbiniekam paliek tikai ap 720 eiro mēnesī. Salīdzinājumam — ASV nodokļu reformas rezultātā privātpersonām neapliekamais minums (zemākā kategorijā) no 6500 ASV dolāriem tika paaugstināts līdz 12 000, nākamajai kategorijai no 9550 ASV dolāriem līdz 18 000 un vēl vienai kategorijai no 13 000 līdz 24 000 ASV dolāru.

Vai šie skaitļi paši par sevi nav pietiekami daiļrunīgi?

Protams, var palūkoties uz IIN ieņēmumiem, kas 2018. gada 11 mēnešos bija 1.55 miljardi eiro, un tas bija par 23,9 milj. eiro mazāk, nekā plānots. Salīdzinājumam — visā 2017. gadā šajā nodoklī tika iekasēti 1,7 miljardi eiro.

Jā, un tad vēl tie algotā darba darītāji, kuriem būs pērn ticis piemērots kāds konkrēts (VID) aplēsts neapliekamais minimums, būs pārdevuši kādu sev piederošu grabažu (vecu auto), legāli nodevuši garāžā gadiem mētājušos lūžņus (vecas savu laiku nokalpojušas detaļas), šie ienākumi tiks ieskaitīti viņu pērnā gada ieņēmumos un būs vien jāmaksā kāda daļa vai pat pilnībā viss piemērotais neapliekamais minimums atpakaļ valstij.

Baidos, ka cilvēku – algota darba darītāju – skaits, kuriem nodokļu administrācija valsts vārdā palūgs atmaksāt labākajā gadījumā vairākus desmitus, bet sliktākajā gadījumā pat visus 480 eiro (summa, ko gadā varēja saņemt kā neapliekamo minimumu uz rokas), būs «stāvā sajūsmā» un veltīs «jaukus vārdus» tiem, kuri izpilda solījumu čempionu – nodokļu reformas ieviesēju – uzstādījumus, par kuriem ieviešanas laikā tā skaļi nerunāja.

Bet šie papildu ienākumi ir akcīzes nodokļa ieņēmumos!

Ar šo nodokli jābūt uzmanīgiem, jo pirmkārt ar 2018.

gada 1. janvāri akcīzes nodokļa likmes tika paaugstinātas degvielai, pēc tam arī alkoholam un tabakai, tāpēc arī tā ieņēmumos jāņem vērā likmju pieauguma artava.

Bez tam nevajag aizmirst, ka alkohola akcīzes nodokļa ieņēmumos vairāki desmiti, ja ne pat simts miljoni eiro ir radušies it īpaši uz Igaunijas un nedaudz mazāk uz Somijas iedzīvotāju rēķina, bet, turpinot šogad un 2020.

gadā celt šīs akcīzes nodokļa likmes, masveida pierobežas alkohola tirdzniecība vienkārši beigsies. Tāpēc uzmanīgi ar uguni!

Uzņēmējiem vairs nav jāmaksā peļņas nodoklis, ja nemaksā dividendes!

Taisnība, bet tikai daļēja. Tiek nemitīgi uzsvērts, ka īpašnieks saņem dividendes, tad par tām tiek samaksāts UIN 20% (iepriekš 15%) un nav arī jāmaksā iedzīvotāju ienākuma nodoklis kā iepriekš – 10% apmērā, tādējādi dividenžu saņēmējs samaksā ienākuma nodokļos kopumā nedaudz mazāk, kaut arī uzņēmums – vairāk.

Visur tiek uzsvērts, ka šis nodoklis ir jāmaksā tikai tad, kad uzņēmējs izmaksā dividendes, tomēr te ir vēl vairāk noklusēto detaļu, kuras biznesam nepatiks. Vispirms - pašlaik ar šo nodokli aplika ienākumu, no kura bija atskaitīti daudzi tēriņi, tas nozīmē, ka ar UIN apliekamā bāze bija daudz mazāka, nekā tā būs 2019. gadā.

Bez tam UIN likme bija 15%, bet jaunajā likumā tā ir 20% – ar vienu niansi, ka šī nodokļa likme, turklāt pēc formulas summa/ 0,8x20%, jāmaksā par tiem tēriņiem, kuri pielīdzināmi dividenžu sadalei, proti, par tēriņiem, kas nav saistīti ar saimniecisko darbību.

Piemēram, uzņēmums samaksā 100 eiro par konsultācijām, tās nodokļu inspektors uzskatītu par nesaistītām ar saimniecisko darbību, tad, piemērojot minēto formulu (100 eiro/0,8x20%), iegūstam, ka nodoklis jāsamaksā 25 eiro – tātad UIN likme ir 25%, kāda tā bija līdz 2002. gadam.

Faktiski likme 2018. gadā atgriezusies 15 gadu tālā pagātnē.

Nenoliedzami, ka šāds modelis ir izdevīgs mazajiem un vidējiem pašmāju kapitāla uzņēmumiem, lai tie izaugtu. Taču otros svaru kausos ir jāliek ārvalstu investīcijas. Vai patiešām šāda būtiski palielināta peļņas nodokļa likme kā putekļu sūcējs velk iekšā ārvalstu investorus Latvijā? Savā praksē redzu pretējo, kad Latvijas vietā investori izvēlas citas valstis, un viens no iemesliem ir arī jaunais uzņēmumu ienākuma nodoklis.

Jā, protams, ir instrumenti, kā to var «draudzīgi» apiet, bet jāņem vērā, ka daudzi ārzemnieki ar to nemaz nevēlas ķēpāties. Ak, jā, un vēl ziemeļu kaimiņi no 2018. gada tiem, kas regulāri maksā dividendes, peļņas nodokļa juridisko likmi samazināja līdz 15%. Neapšaubāmi, ka to šādā izskatā varēs piemērot tikai tai peļņas daļai, kura tiks izmaksāta dividendēs – 2021. gadā. Vienu vārdu sakot, Latvijas nodokļu reformas rezultātā ieguvēji būs ziemeļu kaimiņi! Salīdzinājumam: uzņēmuma ienākuma nodokļa ieņēmumi 2017. gadā bija 425,6 milj. eiro, 2018. gada 11 mēnešos –301,5 milj. eiro, kas gan ir par 69,6 milj. eiro vairāk, nekā sākotnēji plānots. Vēl kāda detaļa – jauno uzņēmuma ienākuma nodokli (par sadalīto un nosacīti sadalīto peļņu) maksā arī kooperatīvās sabiedrības un personālsabiedrības.

Salīdzinājumam - ASV nodokļu reformas rezultātā uzņēmumu ienākuma nodoklim bija četras likmes — 15%, 25%, 34% un 35%, bet tagad visiem ir tikai 21%, kam, protams, pieskaitot vietējos – štatu nodokļus –, likme ir 26,5%. Vai atšķirība ir jūtama?

Iepriekšējā Latvijas UIN sistēmā bija vairākas būtiski investīcijas stimulējošas normas – paātrinātā pamatlīdzekļu norakstīšanas kārtība, atvieglojums, iegādājoties jaunas ražošanas iekārtas (reizinot ar koeficientu 1,5), atvieglojums pētniecības un zinātnes izmaksām (tiek piemērots koeficients 3) un arī iespēja uz nākamo gadu peļņas rēķina pārnest iepriekšējo gadu zaudējumus, kādu vairs nav. Tie bija ļoti konkurētspējīgi investīciju piesaistītāji visas pasaules mērogā, tikai par tiem dažāda ranga valsts amatpersonas «nemācēja» – varbūt nespēja – pastāstīt potenciālajiem investoriem.

Ja raugās uz jauno UIN sistēmu, tad bez Latvijas tāda vēl ir tikai Igaunijai, bet Meksika un Maķedonija no šādas sistēmas jau ir paspējusi atteikties. Tāda dīvaina situācija veidojas, ja «visa progresīvā cilvēce» nepāriet uz to, bet vēl trakāk - dažas valstis, kurās to «pamēģināja», no tās atsakās, bet Latvija tieši sāk to darīt, pat neizpētījusi ne Igaunijas ekonomistu darbus un atzinumu, ne arī izvērtējusi šīs jaunās sistēmas kritiskos elementus, par kuriem ir pietiekami daudz materiālu ziemeļu kaimiņvalstī, jo īpaši Tartu Universitātē.

Vēl jau var kā «ieguvumu» novērtēt uzņēmumu ziedojumu samazināšanos kultūras, sporta un labdarības sabiedriskā labuma organizācijām, jo biznesam vairs nav īsta stimula to darīt. Pēc šādas loģikas raugoties - jo mazāk ziedo, jo labāk. Skarbi, bet varbūt laiks ieskatīties realitātei acīs!

Nodokļu jomā izmaiņas ir paredzētas arī 2019. gadā!

Būs jauna valdība, un tad tā, sagatavojot valsts budžetu 2019. gadam, arī kaut ko nodokļu sistēmā darīs. Vienlaikus Saeimā ir atvērti vairāki nodokļu likumi, piemēram, par izmaiņām PVN, kas saistīti ne tikai ar reversā šī nodokļa piemērošanas kārtību, bet arī ar ES direktīvas pārņemšanas prasību ieviešanu. Protams, jau iepriekš nodokļu reformā akceptēts akcīzes nodokļa likmju paaugstinājums, kuru, šaubos, vai varētu atcelt, vienlaikus joprojām būs arī dīvainais hibrīds, ko sauc par solidaritātes nodokli ar 25,5% likmi. Jebkurā gadījumā tās ir zināmās nodokļu pārmaiņas, taču jaunā valdība var atnest savas, kaut arī iepriekšējā solīja nodokļu sistēmu neaiztikt nākamos trīs gadus – tātad 2018., 2019.

un 2020. gadā. Vai šo solījumu jaunā valdība, kurā pat potenciālais finanšu ministrs ir no valdības, kura šo nodokļu reformu ir izbīdījusi cauri iepriekšējai Saeimai, vārdu turēs, rādīs laiks. Prognozēju, ka runas par ienākumu nevienlīdzību turpināsies, taču kapitālismā – atvainojiet– brīvā tirgus ekonomikā, atšķirībā no sociālisma, nebūs visiem teju vai vienādas algas – 100 – 120 rubļu mēnesī. Tādējādi, pat īstenojot viena politiskā spēka vēlmi ieviest Latvijā luksus nodokli, ienākumu nevienlīdzība kā bija, tā arī būs, jautājums ir tikai par tās apmēru. Protams, var jau šo problēmu risināt ar sociālistiski- komunistisku pieeju un noteikt, ka cilvēkam, kuram gada ienākums, piemēram, pārsniedz 20 004 eiro (pēc IIN skalas), valsts nodevas par kaut ko ir divas reizes augstākas nekā pārējiem, bet tiem, kuriem šis ienākums pārsniedza 55 000 eiro (IIN diferenciācijas trešā likme), tiem – piecas reizes. Tā ir vienkārša tukšu salmu kulšana sabiedrības uzmanības novēršanai no tādām svarīgākām problēmām kā «strauji augošas labklājības valsts» depopulācija, reģionu «atbrīvošana» no iedzīvotājiem, kā arī būtiskiem jautājumiem par Latvijas valsts interešu aizstāvēšanu ne tikai ES un pasaules, bet gan sākumā kaut vai Baltijas līmenī.